Publicēts 2010.02.10
Rūdolfa mantojums ir jaunākais Latvijas pilnmetrāžas kino ražojums plašākai publikai. Atzīšos, ka es uz to aizgāju lielākoties aiz pienākuma sajūtas, ka vietējā prece jāatbalsta (un jo draudzene aicināja), nevis aiz īstas sajūsmas par filmas ideju vai sižetu. Bet laikam jau nu biju arī ziņkārīga…
Filmā, protams, var atrast par ko piekasīties, bet es biju pārsteigta cik man - skeptiķei - viņa tomēr patika. Īsumā, Rūdolfa mantojums ir režisora Jāņa Streiča veltījums latviešu rakstniekam Rūdolfam Blaumanim un viņa brīvā interpretācija par notikumiem pirms Blaumaņa pazīstamās lugas “Skroderdienas Silmačos”. Tāpēc filmas nosaukums. Bet arī tāpēc, ka viens no galvenajiem tēliem saucas Rūdolfs. Nav tomēr vajadzīgi pazīt Skroderdienu stāstu, lai izbaudītu un saprastu filmu.
Režisors ir devis Skorderdienu tēliem citus vārdus un arī pārnesis darbību uz vēlāku laiku nekā Blaumaņa darbā. Tātad, Streiča Rūdolfs ir turīgs zemnieks 20. gadsimteņa pašos pirmajos gados. Viņš ir vecāks kungs, kas saimnieko skaistā lauku sētā. Pēc dabas Rūdolfs ir labs cilvēks, bet viņš ir lepns - pat iedomīgs - un sacenšas ar vietējo muižkungu. Pie Rūdolfa ciemos atbrauc krustdēls Kārlis ar draudzeni - kalponi Emīliju, un tālāk veidojas filmas galvenais sižets: mīlestības trīsstūris, kurā Rūdolfs ir viens no dalībniekiem. Filma ir viegla un ar labu humoru, bet ir arī nopietnas ainas. Lai arī filmā ir daudz joku, tie laimīgā kārtā nav veidoti tikai uz laucinieku rēķina. Tas ir, filmā attēlotie zemnieki lielākoties nav “Johnny Appleseed” tipa karikatūras, kas prot tikai ākstīties un dumji uzvesties un kādi pārāk bieži redzēti Latvijas filmās, teātros un pat tautas dejās.
Rūdolfa mantojums ir filmēts retro stilā, šur tur lietots sēpijas tonis un iestarpinājumi, kas atgādina vecās kinolentes. Šis stils filmai ir piemērots un tas manuprāt ir arī labi izdarīts. Bet filma ir arī mūsdienīgā tajā ziņā, ka tā notiek ātri - ātri mainās ainas, aktieri ātri runā, reizēm pat notiek divas sarunas vienā laikā. Skatītājam ir ko turēties līdzi! Var gadīties, ka tas aizsapņojas un palaiž garām kādu sižeta blakuslīnijas detaļu. Lai nu kā, galvenais stāsts paliek viegli saprotams.
Komponists, mūziķis un dziedātājs Uģis Prauliņš sarakstīja tautisku mūziku filmai. To spēlē riktīga lauku kapela, un nezinātājs varētu domāt, ka filmā izmantota tikai autentiska tautas mūzika. Bet filmā dzird arī pazīstamas ziņģes un folkloras ansambļu gabalus, un svinību ainās atpazīstami Rīgas Danču kluba dejotāji, kas liek ticēt, ka dejas ir autentiskas 20. gadsimta sākumam. Tāpat kā ar augšminētiem “Johnny Appleseed” lauciniekiem, tik dominējoša tautas mūzikas izmantošana šādam masu publikas projektam varēja potenciāli izdoties ļoti slikti. Bet Streičs un Rūdolfa mantojums to ir izdarījuši patiesi veiksmīgi. Īpaši aizkustinošas ir bēres- to dēļ vien ir vērts redzēt filmu.
Rūdolfu tēlo aktieris Romualds Ancāns. Rēzija Kalniņa spēlē galveno sieviešu lomu - Emīliju - un Artūrs Skrastiņš krustdēlu Kārli. Lai arī abi pēdējie savām lomām īstajā dzīvē ir par vecu, viņu tēli labi izdodas un ir ticami. Pazīstamie aktieri Uldis Dumpis un Jānis Paukštello arī tēlo filmā.
Protams, ka būs skatītāji, kam Rūdolfa mantojuma stils neies pie sirds. Galu galā, tā ir Blaumaņa garā veidota filma un skatītājs nevar no tās Skroderdienu gaisotnes izsprukt. Uz filmu var vest bērnus līdzi - tajā ir tikai pāris neuzbāzīgi kailumi un nav vardarbības, lai gan aina ar tramvaju ir satraucoša - bet ļoti iespējams, ka saturs viņiem būs garlaicīgs. Savukārt pieaugušajiem tas patiks.
Amanda Jātniece uzauga tipiskā trimdas sabiedrībā Mineapolē, ASV. Mācījās gan vietējā latviešu sestdienas skolā, gan Gaŗezera Vasaras Vidusskolā, gan Minsteres Latviešu Ģimnāzijā. Vēlāk ieguva universitātes grādu lingvistikā ar uzsvaru uz divvalodību un otrās valodas iegūšanu. Pašreiz dzīvo Latvijā, kur viņas bērni apmeklē vietējās skolas. Nodarbojās ar tulkošanu, rakstīšanu un Latvijas folkloras dzīvi.
