Publicēts 2009.09.01
Katrai sevi cienošai tautai mūsu platuma grādos ir jābūt kādam nebūt audiopārskatam par tās tradicionālo mūziku – tā uzskata etnomuzikologi un citi šai jomā iesaistītie. Līdz šim Latvijā šai ziņā bija neērts tukšums, kaut arī antoloģija bija sen iecerēta un sastādīta, līdz izdošanai dažādu apstākļu dēļ tā nebija nonākusi.
Par laimi visām situācijām pienāk savs atrisinājuma brīdis un kāds izlēmīgais pārņem visu savās rokās. Šoreiz aizsākto procesu līdz galam noveda muzikoloģe Ieva Tihovska, uzņemdamās Latviešu tradicionālās mūzikas antoloģijas producenta lomu, un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta paspārnē marta vidū beidzot iznāca ilgi gaidītais izdevums.
Kompaktdisks Latviešu tradicionālās mūzikas antoloģija ir trīs cienījamu etnomuzikologu – Mārtiņa Boiko, Gitas Lanceres un Andas Beitānes – sastādīta tautas melodiju izlase. Izdevums ir noformēts kā neliela grāmatiņa ar paskaidrojošu materiālu, teicēju fotogrāfijām un Latvijas kartē atzīmētām piemēru izcelsmes vietām. Boiko komentāri latviešu un angļu valodās ir kodolīgs pārskats par Latvijas reģionu vēsturi un tradicionālo mūziku kopumā, tie raksturo arī katru muzikālo piemēru. Antoloģijas iecere aizsākās jau 1990-to gadu sākumā un visi materiāli tika sagatavoti 2000. gadā, kad Latvija pieteica tautasdziesmas UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā mantojuma šedevru sarakstam. Iespējams, šī iemesla dēļ arī krājumā pārsvarā iekļautas dziesmas un ir tikai divas instrumentālas melodijas.
Komentāros Boiko raksta tā: “Antoloģijā ir iekļauti tikai dziedātāju un spēlētāju – īsteno tradīcijas mantinieku – ieraksti.” Teikums mazliet samudžināts, bet izsaka kaut ko ārkārtīgi būtisku. Etnomuzikoloģijā kā jebkurā ar vēsturi saistītā zinātnes jomā viss sākas ar uzziņas avotu un šai gadījumā tas ir tā sauktais muzikālās tradīcijas pārmantotājs. Cilvēks, kas dziesmu vai melodiju mācījies, augdams dzīvas tradīcijas vidē, kur attiecīgie dziedāšanas vai muzicēšanas paņēmieni un repertuārs ir bijis izplatīts un raksturīgs jau no seniem laikiem. Pretstatā tam par tradīcijas pārmantotāju nesauc cilvēku, kurš apzinīgā vecumā ieinteresējies un pievērsies tautas mūzikai, sācis ar to nodarboties, nevis vienkārši dzīvodams to uztvēris. Tradīcijas mantiniekus var saukt arī par etnogrāfiskajiem izpildītājiem vai teicējiem, tas viss nozīmē kaut ko autentisku, īstu, zinātniskai situācijas analīzei derīgu.
Pasaulei strauji mainoties, dzīvā tradīcijas vide tikpat strauji zūd, un attiecīgi pieaug teicēju un etnogrāfisko ierakstu vērtība. Aiz visiem šiem terminiem parasti ir vienkārši vecs cilvēks, saikne ar agrākiem laikiem, pie kura pētnieks nonāk, veicot lauka pētījumus. Aizbrauc ar diktofonu un dažādām citām iemūžināšanas ierīcēm, cenšas saglabāt teicēja sniegtās pagātnes liecības. Dažkārt gadās ierakstīt īstas pērles: nezināmu melodiju, interesantu dziesmas variantu, īpatnēju skanējumu, izcilu izpildījumu vai ko citu. Daļa no tādiem materiāliem nonāk izdotos materiālos, piemēram, šajā antoloģijā, taču vairums nonāk arhīvos. Paši lauka pētījumi tautas mūzikas pētniekiem saistās ar vislielāko romantiku, to mēdz dēvēt par braukšanu tantēs (dziedātājas parasti ir vecas lauku sieviņas – tantes). Citi varbūt iet meitās, folkloras vācējs vislabprātāk brauc tantēs. Te ir viss – nezināmā atklāšanas azarts, veiksmes adrenalīns, zinātniskā kaisle, dzīva teicēja klātbūtne, saskarsme ar pavisam cita dzīves gājuma cilvēkiem, jauna pieredze un izjūtas, tāpat arī būšana ārpus ikdienas un ekspedīcijas dalībnieku savstarpējā saskarsme.
Pēdējais faktors, starp citu, kādreiz var arī traucēt zinātnisko lietu. Reiz Dienvidlatgalē dzirdēju stāstu par Konservatorijas studentiem, kas 80-tajos gados bija te atbraukuši folkloras vākšanas ekspedīcijā. Vasara, silts laiks – jaunieši staigājuši apkārt peldkostīmos un vietējoprāt pārāk koķetējuši savā starpā, tāpēc sieviņas ar viņiem nemaz neielaidušās un nerunājušas. (O, jā, ar tantēm ir jāmāk saprasties!) Tālāk situācija varēja risināties šādi: atskaitē par ekspedīciju studenti ieraksta, ka šai ciemā neviena dziesmu zinātāja vairs nav palicis, turpmāk pētnieki šai vietai vairs nepievērš uzmanību, līdz patiešām neviena dziesmu zinātāja te vairs nav, un Latvijas muzikālā mantojuma kartē šī vieta paliek neiekrāsota. Šoreiz gluži tā gan nenotika, taču piemērs labi parāda, cik mānīga ir oficiālā versija par vēsturi un cik lielā mērā zinātni ietekmē cilvēciskais faktors. Jo īpaši tad, ja pētījumu galvenais avots ir cilvēks – teicējs.
Vispār jāteic, ka ar zinātnisku un cieņpilnu attieksmi pret tautas muzikālo mantojumu Latvijā kļūst aizvien labāk. Folkloras interesentu vidū pēdējos gados patīkami aug vēlme mācīties no pirmavotiem un viens no lielākajiem sasniegumiem ir pirms trim gadiem atvērtā Etnomuzikoloģijas nodaļa Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tā pamazām gādā par adekvātu tautas mūzikas uztveri un izpratni arī profesionāļu aprindās.
Kā jebkura izlase Latviešu tradicionālās mūzikas antoloģija nav padziļināts ieskats, taču tā sniedz labu vispārēju uzziņas materiālu latviešu tautas vokālajā mūzikā. Nākotnē nenāktu par ļaunu arī līdzīga instrumentālās mūzikas paraugu izlase, taču šobrīd jāteic: labs darbs, kas padarīts. Pēdējos gados Latvijas tradicionālā mūzika aizvien biežāk no arhīviem vai teicēju atmiņas nonāk dažādos izdevumos un kļūst pieejama plašākai sabiedrībai. Arī šī antoloģija noderēs daudziem – sākot no parasta interesenta, līdz speciālistam. Ieskatam un iesākumam.
(Redaktora piezīme: Ar autora un izdevēja piekrišanu, recenzija pārpublicēta no š.g. 7. aprīļa Austrālijas latviešu laikraksta “Latvietis”.)
Aija Rozentāle ir folkloriste, dzīvo Rīgā un dzied folkloras ansamblī "Laiksne".
