Publicēts 2009.03.29
Tas patiesi ir izcils notikums, ka pašā pagājušā gada nogalē, pēdējo Kultūras dienu laikā Austrālijas Latviešu mākslinieku apvienība (ALMA) varēja iepriecināt visus interesentus ar jaunu grāmatu – albumu Australian Latvian Artists. Austrālijas latviešu mākslinieki, ko sarūpējusi redakcijas komiteja ar Dagniju Gresti priekšgalā. Viņa šo sāpju bērnu palaida pasaulē, bet pati to atstāja, uzceldama sev varenu pieminekli.
Jāuzteic austrāliešu varēšana: ALMA paspējusi izdot jau otru šādu grāmatu, kaut arī kopš iepriekšējās, kas iznāca 1979.gadā, aizritējuši turpat 30 gadu. Amerikas latviešu mākslinieki tādu izdeva 2001.gadā, turpretim Kanādas “Latvis” jau nez cik gadus strādā pie biedrības kompaktdiska, bet joprojām tas nav ieraudzījis dienas gaismu (tad nu gan tas būs varens!).
Ja neņemam vērā tos latviešus, kuri līdz Otrajam pasaules karam pārcēlās uz dzīvi citās valstīs un kontinentos, tad mūsu tautiešu tūkstoši svešās zemēs mitinās jau vairāk kā 60 gadu. Tas ir ļoti ilgs laiks, pa kuru cilvēks gribot negribot dziļi jo dziļi ar visām saknēm ieaug tālajā malā, pārņem tās kultūru, ieražas, pat iegūst citu pasaules uztveri un daudz ko citu. Kā atzīmēts albuma ievadā, patlaban mākslā ienāk jau ceturtā paaudze, kurai latviskās asinis dzīslās nereti rit visai pamaz. Viņus dažkārt nevar pēc vārdiem un uzvārdiem pazīt kā latviešus (tā nesapratu, vai Paola Garofali ir “mūsējā”, vai ieprecējusies). Tādēļ šajā ziņā albuma veidotājiem bija īpaši sarežģīts uzdevums – ko uzskatīt par latviešiem un ko ne. Man liekas pieņemams izvēlētais vidusceļš – par primāro ņemt identitātes kritēriju (“vai indivīds sevi uzskata par Austrālijā dzīvojošu latvieti, vai par latviešu izcelsmes austrālieti”, VIII lpp.), neuzsverot nacionālo stilu (man šis jēdziens vienmēr licies visai apšaubāms; bet – cik vairs arī Latvijā atrodami “nacionālā stila” kopēji – kosmopolītisms arīdzan dzimtenē plaukst visā varenībā). Tādejādi mūsu priekšā ir lielisks dokumentējums par latviešu mākslu Austrālijā, neatkarīgi no “latvisko” asins daudzuma dzīslās un no stilistiskās piederības kādam virzienam, un stilistiski visai “raibs” izdevums.
Tādejādi albumā apkopoti visi mākslinieki, kuri par tādiem sevi uzskata, neņemot vērā mākslas izglītību, mākslas pamatu apguves formas – vai tie būtu profesionāļi, diletanti vai, labākā gadījumā, naivisti jeb primitīvisti. Tas kvalitātes ziņā albumu krietni atšķaida – “mākslas mīļotāji” te sastopas ar pasaulē atzītu personību, taču lasītājam ir jāpieņem grāmatas veidotāju spēles noteikumi: šis tomēr ir dokumentējums.
Izdevuma kvalitāti nosaka arī izdevēju principiālā nostāja – tekstus un reprodukciju izvēli atstāt autora ziņā. Daļēji tas ir pareizi – ja viņš vēlas iespiest vājāku darbu, tā jau ir bijusi viņa izvēle, un nevienu citu (redakciju) vainot nevar.
Šādā pieejā ir sava pievilcība. Ar lielu interesi izlasīju ikvienu biogrāfiju un katra mākslinieka paustos uzskatus par mākslu, sevi tajā un tamlīdzīgi (tā saucamo – kredo). Tā bija burvīga pastaiga pa cilvēku dzīvēm, viņu raksturiem, sevis izpausmēm, domām, gaumēm, mākslas uztveri un personīgajām dziņām. Te varēja sastapties ar ārkārtīgi pašapzinīgiem indivīdiem, kam pretim nostājas ļoti kautrīgi raksturi vai personības ar bijīgu attieksmi pret mākslu. Nereti iezīmējas latviešu likteņi pasaules vējos. Dziļi iekrita sirdī Imanta Rutkovska vārdi: “No sāpēm radās ceļš uz daili” (177.lpp.).
Tiesa gan, tā saucamos kredo vispareizāk lasīt abās valodās. Dažkārt angļu, citkārt latviešu variantā rodamas papildus ziņas vai arī latviski iztulkots aptuveni, pavirši. Piemēram, Leons Samulis raksta, ka viņam kā kristiešu gleznotājam palīdz gospeļu dziedāšanas mācīšana, tomēr šo, manuprāt, būtisko štrihu neatrast latviskajā tekstā.
Tas, ka biogrāfiskās ziņas ir tikai angļu valodā, ir labi saprotams. Tajās sastopami saīsinājumi, skolu vārdi, profesiju nosaukumi, kas latviešu lasītājam dzimtenē prasītu papildus paskaidrojumus. Tulkotājam nāktos iedziļināties daudzās Latvijas un Austrālijas mācību priekšmetu, fakultāšu vai iestāžu atšķirībās, lai to nezinātājam nevajadzētu meklēt papildus informāciju. Tāpat jau iznāk visādas dīvainības, piemēram, “portreta glezniecības” vietā tiek lietots anglicisms “portretūra” (37.lpp.). Jauks jaunvārds atrodams 98. lappusē, kur kāda reprodukcija iztulkota kā “Totoveganas studijā”, kas jāsaprot kā “tetovēšanas studija vai darbnīca”. Latvijā nekad nesaka “eļļa uz audekla”, kas ir burtisks pārcēlums no angļu valodas. Dīvaini skan arī “aktu daiļrade” (133.lpp.), ko jaunizgudrojis tulkotājs, jo angļu variantā tādu brīnumu neatrast.
Tulkotāji bieži domā angliskās teikumu konstrukcijās vai arī pārāk tieši pieturējušies pie angļu teksta, kas apgrūtina teksta uztveri. Tā kā lielākā daļa kredo autoru vislabāk izsakās angliski, tad angļu versija ir raitāka, vieglāk lasāma.
Jaunajā albumā ir iekļautas 103 gleznotāju, grafiķu, tēlnieku, fotogrāfu, dizaina, instalāciju un stikla mākslinieku biogrāfijas un reprodukcijas (nesapratu, kāpēc izņēmums ir keramiķe Natālija Neiburga, kura uzskatāma par tādu pašu daiļamatnieci kā daudzi citi tautisko tradīciju turpinātāji, kuriem tāds gods nav parādīts), kamēr 1979.gada izdevumā – 117, pie tam tikai gleznotāji, grafiķi, tēlnieki, jo tolaik fotogrāfiju vēl nepacēla daiļo mākslu līmenī. No šiem 117 autoriem tikai 37 ir atkārtoti sastopami pagājušā gada albumā. Kas ar pārējiem 80 noticis (starp tiem, protams, ir daudz diletantu), paliek noslēpums. Šādu pētījumu redakcijas komiteja sev nav uzkrāvusi, taču žēl, ka nezināmu apstākļu dēļ albumā nav tik ievērojami mākslinieki kā Ojārs Bisenieks, Leo Svīķers, Kārlis Mednis un Kārlis Trumpis.
Albums ir pāraudzis šaura mākslas izdevumu robežas. Redakcijas komiteja gribējusi visu Austrālijas sabiedrību iepazīstināt ar latviešu diasporas lomu un nozīmi kontinenta kultūrā, tādēļ grāmata ir papildināta ar rakstiem par latviešu sabiedrības vēsturi Austrālijā, ar kordziedāšanas, tautas deju, daiļamatniecības, teātra spēlēšanas un pat studentu korporāciju darbības tradīcijām, ar latviešu sportistu devumu. Apcerējumi būs svētīgi izlasīt arīdzan lasītājiem dzimtenē, kuri par tautiešu ieguldījumu Austrālijas kultūrā dzirdēs pirmo reizi (albuma sastādītāji min, ka grāmata domāta arī Latvijas lasītājiem).
Teksti ir daudz un dažādi. Diemžēl atsevišķi sīkumi atkārtojas no raksta rakstā, ko grāmatas redaktoram būtu vajadzējis likvidēt. Teiksim, ievada autori un Anita Apele norāda, ka pēc kara pirmie latviešu ieceļotāji Austrālijā iebraukuši 1947.gadā, kamēr Arnolds Jumiķis uzstāj, ka tas noticis no 1948. līdz 1952. gadam.
Dažam rakstītājam vai tulkotājam būtu precīzāk jāzina trimdas vēsture. Piemēram, 250. lappusē tiek apgalvots, ka “latvieši bēga no komunisma terora – galvenokārt uz bēgļu nometnēm Vācijā”. Cik man zināms, latvieši sāka doties prom no tēvzemes, kad vēl nometņu nebija, tās radās krietni vēlāk, kad karš bija beidzies un sabiedrotie ierādīja telpas, kur bēgļiem mitināties.
Un 243. lappusē teikts, ka Sergejs Beklešovs esot izdevis “mākslas grāmatiņas par daiļamatniekiem”. Angļu variantā gan norādīts, ka izdots žurnāls. Runa ir par Latviešu Lietisko Mākslu, kuru tā izdevēji nedēvē par žurnālu, bet gan par “rakstu un attēlu krājumu” un kura redaktore kopš tā iznākšanas 1966.gadā bija Lidija Beklešova (vismaz tā minēts visās krājuma pasītēs).
Kaut arī redakcijas komiteja respektējusi katra autora gribu uzvārdu rakstībā, tomēr būtu bijis gan vajadzīgs kaut kur minēt, ka Krumins ir Krūmiņš (vai Krūmiņa). Citādāk iznāk tādas dīvainības, ka Jāņa Šēnberga vārds un uzvārds grāmatā sastopams vismaz trīs variantos – IX. lappusē kā Jānis Šēnbergs, 13. kā Jānis Šenbergs, un 186. lappusē kā Jan Senbergs. Nezinātājs Latvijā var domāt, ka runa ir par trim atšķirīgām personībām.
Neraugoties uz it kā šķietami daudzajiem iebildumiem, albums Australian Latvian Artists. Austrālijas latviešu mākslinieki tā satura dēļ ir ļoti nozīmīgs izdevums ne tikai “trimdai”, bet arī Latvijai. Jāuzteic arī grāmatas iekārtojums, vienkāršais, bet visai izsmalcinātais vāka dizains par ko atbildīga bija Treisija Allena (Tracey Allen), tāpat labā poligrāfija.
Māris Brancis ir mākslas vēsturnieks un autors, vairākus gadus bija Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un trimdas dokumentu daļas vadītājs.
