http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=339687:cenas-pierdt-ka-holokausta-iemesli-mekljami-rpus-vcijas&catid=93:la-komentri&Itemid=295
Cenšas pierādīt, ka holokausta iemesli meklējami ārpus Vācijas

25.01.2012 Andrievs Ezergailis

Ģirta Vikmaņa raksts ‘‘Atsevišķas vācu avīzes turpina tendenciozi aprakstīt Baltijas valstis’’ (“Latvijas Avīze”, 20.01.2012.) vēlreiz mums atgādina, ka nacisms, neskatoties uz vairāk nekā septiņdesmit gadu ilgo tā pārvarēšanas cīņu, Vācijā vēl dzīvo – un ne tikai kā negatīvs impulss. 


Vācu dvēseles cīņas galvenais mērķis ir ‘‘Vergangenheitsbewältigung!’’ (’‘Pagātnes pārvarēšana’‘) vai ‘‘Geschichtsaufarbeitung’’ (’‘Vēstures pārstrādāšana’‘). Kopumā šķiet, ka vācu tauta ir atradusi aizvēja ostu, kurā noenkurot pagātnes kuģi, bet tomēr dzimst arī jaunas atvases, kuras nevar ar pagātni sadzīvot. Šī vācu tautas iekšējā cīņa pieņem dažādus veidolus, un viens no tādiem atzariem ir pievēršanās nacionālismam, kas bieži sevi maskē aiz pārliecīga bezkompromisa humānisma, kas savā paštaisnumā jau daļēji līdzinās Hitlera doktrīnai.

Vācu jaunnacionālistus mēs atrodam gan starp žurnālistiem, piemēram, žurnāla ‘‘Der Spiegel’’ slejās, gan arī starp vēsturniekiem. Tā doktora Volfganga Benca vadītais Antisemītisma pētniecības centrs (’‘Zentrum für Antisemitismusforschung’‘) ir pētniecības institūts, kas pēdējos gados cenšas pierādīt, ka holokausta iegansti meklējami ārpus Vācijas. Viņu tagadējais lielākais projekts ir septiņu sējumu ‘‘Antisemītisma rokasgrāmata’’ (“Handbuch des Antisemitismus’‘), kas pats par sevi neliekas esam nekas konspiratīvs, bet, nonākot agresīvo vācu nacionālistu rokās, projekta rezultāti tiek izmantoti, lai pierādītu Hitlera absurdā deklarējuma, ka ‘‘visa pasaule ienīst ebrejus’‘, pareizību. No tā izriet, ka tātad arī visa pasaule ir līdzvainīga holokaustā!

Šo jaunnacionālistu grēka nastas svars viņus dažkārt noved pie intelektuāla akluma – problēmas vienpusīga risinājuma. Viņi neredz, ka savos deklarējumos tie nereti atgriežas hitleriskās pozīcijās.

Vairākos pēdējo gadu darbos šie morālisti noliedz, ka ebreju iznīcināšana Latvijā norisinājusies pēc Hitlera pavēles un bijusi vāciešu specvienību organizēts projekts. Pretēji dokumentārām liecībām viņi apgalvo, ka ebreju iznīcināšanu Latvijā labāk un pilnīgāk izskaidrojot latviešu antisemītiskais noskaņojums. Viņi paļaujas uz Hitlera laika deklarējumu, ka ‘‘atriebības pārņemti baltiešu pūļi’’ uzbrūk saviem līdzpilsoņiem un kaimiņiem.

Meklējot izskaidrojumu holokaustam, viņi vairāk uzticas Hitlera saukļiem par cīņu pret ‘’žīdiem un boļševikiem’’ nekā tiesu procesiem un ar zvērestu pierādītām liecībām.

http://web.me.com/ezergail/A._Ezergailis_on_Holocaust
German Historians…

Vācijas vēsturnieki par holokaustu Latvijā: “Gebelsa skola ”

No vēsturniekiem, kuri ir izvēlējušīes rakstīt par holokaustu Latvijā, mani ir pārsteiguši vācu vēsturnieki,
kuru tieksme ir iet savu īpatnēju Vācijas ceļu…

Pirmajā tūrē Gebelsa “īstenību” sastapām kā nacistiskās valsts nepieciešamību radīt, šodien (lietojot mūsdienu terminoloģiju) teiktu, virtuālu-laiku un telpu Hitlera Jaunās Eiropas vīzijas pilnveidošanai. Šodien biežāk un biežāk, vismaz latvieši ar Gebelsa radītām “īstenībām” sastopas kā demokrātiskas Vācijas vēsturnieku dogmām, t.i., ar deklarētiem, ne pierādītiem spriedumiem. Leopolds von Ranke liekas miris 20. gs.

Propoganda Hitlera laikā netika uzskatīta kā meli vai patiesība, bet gan kā valstiska vajadzība. Tad, kad 1941. gadā  Wochenschau programmās Gebelss rādīja kā latvieši sita žīdus un dedzināja sinagogas, vācu skatītāji, pat partijas biedri, nebūtu varējuši tos kadrus uzņemt kā īstenību, jo tad viņiem būtu bijis jāuzņem visi filmu raidījumi par “Kristāla nakti” kā īstenība. Vācu tauta, varbūt tad nacisma apmāta, bet tomēr nevarēja nezināt, ka iela un filma nav viens un tas pats. Tad cilvēki zināja, ka valstij bez fiziskas telpas iekarošanas jārada arī ideoloģiska sapņu telpa. Šodien, vēl sapinušies vecā gadsimta tīklos, vācu vēsturnieki vairs nezin, kā lasīt Gebelsa sarūsējošo pulksteni: ciparplati, kas nepārtraukti melo, vai kā tādu, kas divreiz dienā izpauž kaut kādu aizkapa gudrību, vai kaut ko tādu, kas var aizstāt darbu arhīvā? Gebelsam bija svarīgi savu tautu pārliecināt, ka visas tautas pasaulē nīst ebrejus un vēlas viņu iznīcināšanu. Bet tas nenozīmē, ka tas tā bija.
Mani komentāri vairāk vai mazāk attieksies uz vispārīgu vācu vēsturnieku viedokli, kā arī uz specifiskiem izteikumiem par holokaustu Latvijā, kā piemēram, no vēsturniekiem Andreja Angrika (Andrej Angrick) un Petera Kleina (Peter Klein) (A&K) pētījuma „The Final Solution in Riga: Exploitation and Annihilation, 1941-1944“ un arī Katrines Reiheltes (Kathrin Reichelt), „Lettland unter deutscher Besatzung 1941-1944. Der lettische Anteil am Holocaust.“ Citāts seko:

[cont’d]

“In this respect the RSHA instructions to release pogroms fell on fertile ground here. The self-defense forces in Riga needed no encouragement to take action against their neighbors. Latvian nationalists long cultivated an intent to do so on their own, which amounted to nothing more than putting their traditional anti-Semitism into practice. With the arrival of German occupiers, Latvian nationalists began to translate their intent into deeds, seeing their actions “justified” as an immediate reaction to NKVDs crimes. …The cliché of Jewish Bolshevik had taken hold completely and—as the above shows—even appeared in the post-war trials as a stereotype used to justify the crimes against the Jews that followed the German capture of Riga.” (citāts no A&K, p.65)

No šī viedokļa skatoties RSHA instrukcijas veicināt pogromus Latvijā krita labi sagatvotā augsnē. Pašaizsardzības spēkiem Rīgā nevajadzēja nekādu mudinājumu, lai uzsāktu savu kaimiņu iznīcināšanu. Latviešu nacionālisti jau ilgi pirms tam paši kultivēja plānu, kas nebija nekas cits kā likt praksē tradicionālo antisemītismu. Ar vācu okupantu ierašanos, latviešu nacionālisti sāka realizēt savus plānus praksē, attaisnojot savu darbību kā atbildi NKVD noziegumiem. … Klišeja žīds-boļševiks pilnīgi realizējās…tāpat parādījās, attaisnojot noziegumus pret ebrejiem, pēc-kara prāvās.

Ja būtu nekaunīgs, vadoties no A&K tekstiem, varētu teikt, ka Vācijas vēsturnieku vidē atdzimst nacisms.  Teksts gandrīz vārdu pa vārdam atkārto to, ko Gebelss un Hitlers teica 1941. gadā un būtu gribējuši, lai simts gadus pēc nāves vēsturnieki to atkārto. Autoru teiktais līdzinās tam, ko Gebelss jau holokausta norises laikā izplatīja arī ar Wochenschau palīdzību, lai ietekmētu pasaules domu. Cik daudz un ko, no Hitlera ideoloģijas un pareģojumiem A&K šodien ir gatavi aizstāvēt no šiem darbiem, mēs pilnīgi nevaram pateikt, tomēr viņi šķiet ir gatavi krist un celties par to, ko par ebreju iznīcināšanu jau pirms kara nacistu publisko attiecību orgāni sāka pumpēt savā un pasaules ausī par “notikumiem” Latvijā. Manis teiktais attiecas uz A&K darba trešo nodaļu, kurā nekas tāds nav teikts, kas jau pirms kara nebūt bijis programmēts un proklamēts nacistu sabiedrisko attiecību birojos.

A&K un Reiheltes “Hitlera zāģis”, ar kuru kāro pārliecināt, laikam arī latviešus, ir slogans “žīds/bolševiks,” kas bija vāciešu galvenais sauklis, ar kuru 1941. gadā iebruka Austrumeiropā. Saukli, kuru Gebelss un Hitlers varēja izteikt tikai kā cerību, A&K šodien sludina kā patiesību. Tas, ka slogans “žīds/boļševiks” Austrumeiropā un arī Latvijā ir veicis vēl ne pilnīgi izprastu postu, kas joprojām turpina saindēt austrumeiropiešu attiecības ar ebrejiem, un laikam arī ar vāciešiem, nav noliedzams. Tomēr problemātisks paliek jautājums, kādu lomu tas spēlēja un varēja spēlēt holokaustā, jo tāds formulējums Latvijā pirms vāciešu okupācijas nebija zināms. Šinī sakarībā ir svarīgi zināt, ka Latvijas latvieši pirms vācu okupācijas nekad neatsaucās uz boļševikiem kā boļševikiem, bet gan kopš Stučkas laikiem latvieši lietoja terminu lielinieks, vārdu, kuru pat vācu okupācijas presē vēl varēja atrast. Pat, ja starp dažiem Latvijas antisemītiem citā formulējumā tas varēja būt bijis zināms, tas nebija centrāls viņu anti-semītismam un pasaules uzskatam. A&K&R formulējumā tieši šī saukļa/ticējuma dēļ latviešu nacionālisti sākuši plānot grautiņus jau pirms vāciešu ienākšanas.

No vēsturnieku cunftes viedokļa tādu jautājumu vēdināšana nav ļaunums pats par sevi, bet tas paliek par glupību, ja ar to apietas kā ar dogmu, sev pierakstot gudrību, kas latviešu nacionālistiem it kā trūkusi. Šī saukļa patiesības kodols, ja nacistu lozungu kā tādu gribam godināt, pat labākā gadījumā nestāv bez blakus problēmām. Vispirms tā izcelsme un kauzālā saikne ar ebreju šaušanu ir apšaubāma?  Kad, kur, ko, kā?

Visgudrie vēsturnieki deklarē, ka šis sauklis esot bijis mīts bez pamata, bet tomēr visi primitīvie nacionālisti esot tam ticējuši un Latvijā uzsākuši brutālus pogromus. Nav jāaizmirst, ka nacisti lietoja šo saukli divejādi: deklarējot, ka žīdi ir boļševiki un ka visa tauta tic, ka žīdi ir boļševiki. [cont’d]

Atšķirībā no mūsdienu vēsturniekiem, interesanti ievērot, ka pat Štālekers savā reportā atkāpjas no nacistu lozunga striktas pielāgošanas Latvijā. Viņš piezīmēja, ka Latvijas ebreji galvenokārt bijuši cionisti un ka Baigajā gadā viņiem nebija bijusi valdošā loma ne valsts, ne partijas aparātā. Turpinot Štālekera teikto, ebrejiem arī nebija nozīmīga vieta Latvijas čekā un viņi nespēlēja nekādu zināmu lomu ne cilvēku spīdzināšanā, ne izvešanas akcijā.  “Faktu” par žīdiem kā spīdzinātājiem latvieši varēja iemācīties no nacistu laika preses, kur tādi stāsti nebija retums

Ir tiesa, ka daudzi latvieši kaut kad pirms holokausta laikā, vai pēc - sāka ticēt šim sauklim, bet vācieši maldās deklarējot, ka latviešiem kā tautai piemīt “stulbuma gēns” formulēt savu pasaules uzskatu no absurdiem mītiem. Man nav skaidrs, kādēļ vācu vēsturnieki, pārkāpjot racionālisma robežas, cīnās par nacisma lozungu. Ja Hitleram bija taisnība par latviešiem kā žīdu šāvējiem, vai arī vēl kādos citos tematos izpaudās viņa gudrība? Vai uzsākot karu ar Krieviju viņš bija uz gudrības vilņa? Kas viņa ideoloģijā bija patiess?
Štālekera ziņojumi uz Berlīni konfliktējās ar vēsturnieku tēzēm arī vēl citos tematos. Viņš raksta, ka, Latvijā tāpat kā Lietuvā, pogromus bija grūti uzsākt.  Viņs min tikai vienu gadījumu Latvijā, kuru viņš sauc par pogromu. Visas pārējās šaušanas, esot bijušas viņa vīru organizētas. Kam lai tic? Reiheltei, kura gatava mirt par Gebelsa “patiesību”,  vai nacistu virsaitim, kura uzdevums bija telegrafēt patiesību uz Berlīni?

Arī lietot pēc kara liecības, lai aizstāvētu Hitlera/Gebelsa patiesību, ūdeni neiztur, jo šeit mums ir darīšanas ar traumatizētiem cilvēkiem, kuru smadzenes savu duci gadus nacisti bija mazgājuši.
Ir interesanti sekot A&K argumentam, viņu lēno rotāciju pašiem ap savu asi, kas beidzot argumentu noved pie viņu pirmavota Hansa Krausa pēckara liecības. Krauss bija Baltijas vācietis, ex-nacists un žīdu šāvēju, Einsatzkommando biedrs ar pieredzi Baltijā. Nav jābūt Pyrrhonistam, lai redzētu, ka Krausa teiktais ir būtisks, ja ne burtisks Gebelsa un Hitlera izteiku atkārtojums. Frāzes, kurām savā laikā vismaz no nacistu viedokļa bija sava liederība, tagad arī to ir zaudējušas?

A&K pamatā darbojas ar apgrieztām polaritātēm, sajauc konsekvences ar ieganstiem. Pētījumi rāda, ka dažās Eiropas zemēs, kā Holandē, antisemītisms bija plašāk izplatīts pēc holokausta nekā pirms. Arī Latvijā Goebelsa pūlēm saviem panākumiem būtu bijis jābūt.

Vācu kolēģi būtu varējuši drusku papūlēties dokumentēt žīdu šaušanas pirmsākumus Latvijā - caurskatīt vācu tiesu dokumentus, kas šo jautājumu ir izmeklējušas.[cont’d]

Jau no pašiem pirmsākumiem mēs varam teikt, ka “pasaule” pati sevi par holokaustu Latvijā ir maldinājusi. A&K tēzes nepaceļās pirmo reizi, tās arī vairākkārt ir bijušas tiesās caurskatītas.
Atkāpei maza anakdote, kas īstenībā ir vairāk kā tikai anekdote:
1960os gados vairākās Rietumu valstīs uzsākās latviešu kara noziedznieku meklēšana un tiesāšana. Šī kara noziedznieku meklēšana noveda pie 19 tiesu procesiem: ASV—13, Kanādā—3, Vācijā—3. Šo prāvu iznākumus varbūt, ja negribas raudāt, var pat uzskatīt kā komiskus. No 13 prāvām ASV uzvarēja 2: Kanāda zaudēja visas trīs un Vācija uzvarēja visas trīs.
Neieejot šo prāvu sīkumos (varbūt – detaļās), nevaram neredzēt, ka Vācijas tiesas darīja kaut ko pareizu, bet Kanadai un ASV kaut kas buksēja. Kādēļ vācu prokororu un tiesnešu rezultāti ir tik atšķirīgi no kolēģu darba Kanadā?
Pilna atbilde šai dubultmīklai ir sarežģīta, un par to esmu agrāk rakstījis,  bet īsumā varam teikt, ka Kanādas un ASV prokurori uzsāka ar A&K līdzīgi nepierādāmiem vispārinājumiem, kuros slēpās vairāk dziņas pēc viedokļa nekā patiesības. Piemēram, Rietumu tiesās bija arī, ja ne vienmēr, atklāti izteikts arguments, ka Latvija bija draudzīga zeme nacismam vai pat tās “sabiedrotā”, t.i., ka Amerikas un Kanādas juristi bija iesūtīti Latvijā izmeklēt mākoni: piemēram, apgalvojums, ka Latvija bija noziedzniska zeme—tādēļ Vilim Hāzneram ir jābūt noziedzniekam!? Vācu juristi turpretīm uzsāka izmeklēšanu ar konkrēta cilvēka konkrētu noziegumu. Viņiem bija zināšanas par karu un holokaustu, kas trūka amerikāņiem un kanādiešiem. Izmeklētāji piesaistīja vēsturniekus, kuri lielāko tiesu bija vai nu vācieši, vai tādi, kas specializējās Vācijas vēsturē. Vadoties no prāvās iesniegtiem dokumentiem, varam redzēt, ka Amerikas prokuroru zināšanas par Latviju bija no kļūdaini plānām līdz plāni kļūdainām. Varam arī, ne bez ironijas, iegaumēt, ka Kanādas gadījumā Kroņa tiesas padomdevēji bija vācu vēsturnieki: Erich Haberer, Betina Birna (Betina Birn), Ralfs Ogorreks (Ralf Ogorreck), u.c., draugi un kolēgas A&K&R.
Galvenis, ko varam teikt par Vācijas juristiem, atšķirībā no tās vēsturniekiem, ir ka viņi bija brīvi no Gebelsa ietekmes, liekas viņi saprata, ka, lai saprastu kolaborāciju bija jāsaprot okupācija. Viņiem svarīgāk bija prāvu uzvarēt nekā deklarēt viedokli. Un pirms viņi ķērās klāt pie latviešu lietām, viņi jau bija iztiesājuši daudzus vāciešu kara noziedzniekus, arī tādus ar pagātni Baltijā. Tie vācu juristi, kuri tiesāja Arāju, nebija ne iesācēji, ne ideologi.

*

KĻŪDA 1. Vācu vēsturnieki maldās runājot par Latviju un Vāciju kā līdzīgām sabiedrībām.

Vispirms Latvija bija okupēta zeme un Vācija bija okupētāja valsts. Iebrūkot Latvijā, vācieši nevienu kara likumu ne atcēla, ne mīkstināja. Neviens mēģinājums pierādīt, ka latvieši okupēja Latviju nevar beigties ar uzvaru.  Tomēr lieku priekšā Latvijas vēsturniekiem piedot šo kļūdu, jo, salīdzinot ar citām, šī ir niecīga.

Svarīgāk būtu bijis saprast, ka, salīdzinot ar nacistisko Vāciju, Latvija bija tehnoloģiski neattīstīta zeme. Lai arī Rīgā bija taksīši, tiem holokausta laikā vēl bija jāsacenšās ar ormaņiem. Citur Latvijā zirgs bija galvenais spēkrats un velosipēds bija ātrākais satiksmes līdzeklis. Ne traktors, ne kravas mašīna Latvijā vēl nebija atvietojusi zirgu. Rīdzinieki un tuvākie pagasti Ķegumam bija apgādāti ar elektrību, bet lielāko tiesu zemnieku mājās vācu laikā vēl iztika ar petrolejas lampām un vēja lukturiem.

Ar kara sākšanos 1941. gada jūnijā, Latvijas satiksmes tehnoloģija bija spiesta pakāpties vēl vienu attīstības pakāpienu zemāk: padomju vara izsludināja totālu satiksmes līdzekļu konfiskāciju, kurus bēgošā sarkanarmija vienvirziena ceļā aizveda uz Krieviju. Ne tikai Rīgas pilsētas zilie busi, bet arī vieglās un smagās mašīnas, vilcienvagoni, un pat motocikleti bija jāaizved uz apriņķa pilsētu, kur tos pārņēma bēgļi uz Krieviju.  Arī degviela maksimāli tika konfiscēta un paņemta līdz uz Krieviju. Ja vācieši Arāja komandai nebūtu sagādājusi pārvietošanās iespējas, tad viņu zilais buss nebūtu ticis ārā no Valdemārielas garāžas.

Vācu vēsturniekiem, pirms salīdzināt Latviju ar Vāciju, būtu jāizskaidro, kur Arāja komanda būtu dabūjusi degvielu, ja Štālekers nebūtu nodrošinājis tās apgādi no okupācijas spēku krājumiem. Gribētu, lai vācu vēsturnieki pastāsta, kā Arāja komanda tika pie zilā busa? Tikai viens Rīgas zilais buss bija aizķēries Latvijā un tas viens nonāca pie Arāja. Kā tas brīnums notika? Buss piederēja Rīgas pilsētai un pilsētai tas tika nozagts. Kuram Rīgā bija tāda vara, kas varēja atļauties zagt tik redzamu un visai tautai pazīstamu mantu? [cont’d]

A&K varbūt zina liecinieku, kurš zinātu teikt, ka Rīgas Domē nacionālisti gribēdami pēc plāna tikt no žīdiem vaļā, Arājam busu uzdāvināja! Tā avota problēma tomēŗ būtu, ka tanī laikā pastāvēja komandanta stunda un tāda Dome nemaz nebija.
Nemaz nerunājot par tikšanu līdz Daugavpilij un Liepājai: kā Arāja vīri būtu tikuši līdz Biķerniekiem?

Tad, kad okupācija ieilga, benzīnu varēja nopirkt melnā tirgū. To pašu mēs varam teikt par alkohola apgādi. Kas būtu bijusi žīdu šaušana bez piedzeršanās un viņi nedzēra samagonku un ne piņģerots bija viņu norma. Ar vāciešu ienākšanu regulārais tirgus apstājās: ļaudis nekad nevarēja zināt, kurā dienā  pienāks cukurs un kad milti? Alkohols tad tirgū negāja.

Arī ieroču pieejamības ziņā Latvija bija atbruņota zeme. Nemaz nerunājot par automātiskiem ieročiem, pat parasto šauteņu un munīcijas vācu ienākšanas laikā Latvijā bija ļoti maz. Jau krievi izveda totālu atbruņošanu, kas turpinājās zem vāciešiem. Ieroču pieejamībua mēs redzam no tā saukto partizāņu apbruņojuma līmeņa. Daudzām partizāņu vienībām bija jāapmierinās ar vienu bisi, varbūt pistoli. Ir tiesa, ka bēgošie sarkanarmieši dažās vietās pameta ieročus, bet tas nebija visur un tūlīt pēc vāciešu ienākšanas vācieši centās ieročus maksimāli savākt. Pavēle nodot ieročus Rīgā parādījās laikraksta „Tēvija“ pirmajā numurā. Vienīgi Centrālvidzemē latviešu partizāņi, kuri lielā mērā  sastāvēja no latviešu sarkanarmijas korpusa dezertieriem, bija kaut cik godīgi apbruņoti un pat viņiem nebija gudri uzsākt kaujas ar sarkanarmiešiem. Tūlīt pēc ienākšanas vācieši sarkanarmijas dezertierus saņēma gūstā, atbruņoja un aizsūtīja uz Prūsijas karagūstekņu nometnēm. Vairāk kā tikai viens latvietis uzzināja, ka turēt nereģistrētu ieroci nebija gudri.
Ieroču piegāde bija viens veids, kā vācieši organizēja un kontrolēja Latviešu “pašaizsardzības” vienību skaitu un lielumu. To noteica speciāls Wehrmachta reglaments.

Kļūda 2: Ideoloģiskā sagatavotībā

Vēl viena Gebelsa atrauga ir uzturēt domu, ka pēc Hitlera mērauklas Latvijā vai kaut kur citur Eiropā, tad dzīvoja ideoloģiski nobrieduši nacisti, kuri salīdzinājās ar Hitlera sekotājiem Vācijā. Antisemītisms Hitlera Vācijā bija sabiezināts jēdziens un viens no tā atzariem, kuru Gebelss nemitīgi atgādināja bija, ka visa pasaule ienīst žīdus. Tikai skatoties caur Gebelsa acenēm, A&K varēja nonākt pie atklāsmes par Latviju kā sevišķi ideoloģiski “nobriedušu” zemi.  Nekur pasaulē, ne arī Latvijas,  universitātēs Rasiskā Higēna netika mācīta. Ne arī bērnudārzniekiem lasīšana būtu bijusi mācīta no antisemītiskas ābeces. Kopš 1935. gada antisemītiskā literatūra Latvijā bija aizliegta. Vienīgi Baltijas vācieši varbūt bija apgādāti ar kontrabandu no Vācijas.

Ja A&K būtu taisnība, ka latviešu nacionālisti bija labāki antisemīti nekā vācieši, tad tas prasītos no autoriem izskaidrojumu, kādēļ vācu okupācijas gados Latvijas cietumos bija vairāk nacionālistu nekā komunistu. Lielākā Salaspils cietumnieku daļa bija izplatījuši nacionālas skrejlapas, dziedājuši nepareizu dziesmu, vai izvairījušies iesaukšanas armijā.  Kādēļ pat pērkonkrustieši nonāca cietumos? Uzskats, ka it kā holokausta laikā visa Eiropa, pat pasaule, būtu bijusi žīdu iznīcināšanas gaidās bija daļa no nacistu propogandas, no kuras, kā izskatās, vēsturnieki Vācijā vēl nav atbrīvojušies.

*

Atgriežoties pie augšējā citāta. A&K raksta: Pašaizsardzības spēkiem Rīgā nevajadzēja mudinājumu…Latviešu nacionālisti jau ilgi bija kultivējuši vēlmi …[iznīcināt] savus kaimiņus.

Vai Mefistofelis ir atgriezies ievākt nodevas? Pēdējo pus gadsimtu vācu vēsturnieki ir locījušies kā gumijkoki, lai neatrastu “Hitlera pavēli,” tomēr tagad kaut ko no tā plāna beidzot A&K ir atraduši. Pie tam vēl Latvijā. Pie tāda slēguma A&K ir nonākuši neminot ne vietu, ne vārdu, ne datumu vai avotu? Pamatā tas ir smieklīgs apgalvojums, tomēr man interesētu uzzināt, kādēļ A&K cīnās tik absurdi, lai bez mēra sasaistītu latviešus ar vāciešu noziegumiem Latvija ir maza zeme un cilvēkiem, kuri būtu varējuši būt iesaistīti tādā plānā, nebūtu bijis viegli paslēpties. Nav spiesta lieta ticēt, bet tie, kas pazīst latviešus, zina, ka viņiem nevajadzētu vāciešus, lai tādu konspirāciju atklātu. Pārgudriniekiem vajadzētu arī zināt, ka Latvija piecdesmit gadus bija KGB nagos un viņiem “taisnības” meklēšanai bija kloķi, kādi vācu vēsturniekiem nevarēja būt. Šinī jautājumā es sabiedrojos ar KGB.[cont’d]

Savā veidā pētīšanas sākuma gados,  arī es meklēju “latviešu pavēles” esamību, bet katrs mēģinājums to atrast mani noveda pie “Hitlera pavēles”, kuru savukārt vāciešiem ir grūtības atrast.
Katrā gadījumā tajos dokumentos, kuros es atradu, ka latvieši žīdu šaušanā ņēma dalību, bez izņēmuma arī vāciešu klātbūtne bija dokumentējama. Vissvarīgākās ziņas par holokaustu Latvijā es atradu Vācijas tiesu archīvos Hamburgā,  Dortmundā, Diseldorfā, Hannoverā u.c.  Šinīs novietnēs var atrast tūkstošiem dokumentus: apzīmogotus un zvērinātus. Arī tādus, kuri liecina par “Hitlera pavēli”. Ja kaut kur būtu atrasta “latviešu pavēle”, ne tikai es, bet visa pasaule par to jau zinātu.

Gebels ari domāja par nākotni, lai viņa holokausta versija dzīvotu mūžībā. Tā radās divas versijas par ebreju nošaušanu Jelgavā. Pirmo variantu archivā ievietoja Zemgales Gebietskomissars von Medams, kurš 1941.g. augusta sākumā, varai pārejot civiliestāžu rokās, ieradās Jelgavā. Tas bija drīz pēc 1500 ebreju nošaušanas Jelgavā. Tanī sakarībā viņš ebreju pazušanu Jelgavā pierakstīja trakiem, atriebības pārņemtiem, nevaldāmiem latviešiem. Viņa versiju var atrast Latvijas valsts archivā. Otrais variants ir atrodams Kölnes tieslietu archīvā, Alfreda Bekū (Becu) aktīs. Pēc tiesu aktīm Jelgavas žīdus nošava Lt. Bekū vadītā vāciešu grupu no Rīgas. Aktis satur detaļizētus aprakstus par akcijas norisi. Pirms dodos pie veļiem man gribētos uzzināt kādi pierādījumi būtu vajadzīgi lai pārliecinātu “trakos” vēsturniekus ticēt Bekū variantam.

Komentārus nobeigšu ar jau agrāk aizsākto anekdoti. Būs vairāk nekā ducis gadu atpakaļ, kad es nonācu tiesiskā konfrontācijā ar vācu vēsturniekiem, A&K&R domubiedriem, Betinu Birnu un Ralfu Ogorreku. Abi bija padomdevēji Kanādas valsts prokuroriem, es biju ekspertliecinieks Pēterim Vītolam, kuru Kanādas kroņa tiesa bija iesūdzējis par žīdu šaušanu Madonā. No faktuālā viedokļa lieta bija bez noziedzības satura, lai gan valdības puse bija savārījusi sarežģītu biezeni, kurā Vītolam bija jāaizstāvās par okupācijas režīma ievesto kārtību Latvijā, gan arī tādiem noziegumiem, kurus vāciešu un latviešu SD vienības bija savārījušas Baltkrievijā. Vītola advokāts, kurš bija Vītola meitas vīrs, ar valsts prokuroru talāriem nomazgāja tiesas zāles grīdu: ne tikai panāca pilnu Vītola rehabilāciju, bet arī izdevumu atmaksu un plus sāpju naudu. Summa bija pāri par vienu vēsu miljonu.  Šodien gribu pateikties vācu kolēģiem, kuri ar savām vājām zināšanam par Latviju arī man nopelnīja astoņus tūkstošus, kas bija atlīdzība par apmēram vienu nedēļas darbu.

Tas ir viss ko šodien gribu teikt par vācu vēsturnieku holokausta ekspertīzi Latvijā.

A. Ezergailis
Itakā, ASV