Latvijas Avīze / 2010-08-17 / Komentāri, viedokļi
Mācīsimies no igauņiem!
Autors: Anna Žīgure
Apātija un neticība nākotnei no tautas apziņas ir jāizravē
Latvieši arī pagātnē iepazina citas zemes. Ceļotāju, protams, bija daudz mazāk nekā mūsdienās, jo lielākajai daļai iedzīvotāju nebija tādas iespējas – vajadzēja strādāt, lai izdzīvotu un skolotu bērnus. Ceļošana bija izglītoto un arī mantīgo cilvēku privilēģija. Toties tie, kas redzēja, kā cilvēki dzīvo ārzemēs, avīžu lapaspusēs dalījās ar redzēto. Viņi gribēja arī savā dzimtenē ievest labo un jauninājumus, ko pamanīja citur.
Pēdējā laikā esmu lasījusi, kas latviešu presē rakstīts par Somiju un somiem. Vairāk nekā simts gadus šī ziemeļu zeme bijusi nopietns paraugs, pēc kā censties. Runa ir par itin visām dzīves jomām – izglītību un sociālo nodrošināšanu, politiku un kultūru, zemkopību un rūpniecību, dzelzceļu un ierēdniecību, sieviešu jautājumu, bērnu audzināšanu un veselības aprūpi, pēc neatkarības iegūšanas arī valsts aizsardzību. Šīs tēmas latviešu avīzēs sīki un rūpīgi atspoguļotas kopš 19. gadsimta otrās puses, un secinājums allaž bijis viens un tas pats – ja reiz to visu var sasniegt somi, kas dzīvo tik nelabvēlīgos klimatiskos apstākļos, kāpēc tā rīkoties nevaram arī mēs, latvieši? Vēl 1930. gadā dzejnieks Kārlis Skalbe savam rakstam devis virsrakstu – “Mācīsimies no somiem”. Nekā. Neraugoties uz vairāk nekā gadsimtu ilgiem rosinājumiem, tas nav izdevies, un laikam beidzot jāraugās patiesībai acīs – ja nesaņemsimies, tad arī neizdosies.
Arī igauņi kopš seniem laikiem uzmanīgi vērojuši Somijas attīstību. Viņiem tas bijis vieglāk, jo valodas taču radniecīgas. Atjaunotās neatkarības gados Igaunija ir saņēmusies, spējusi likt lietā savas prasmes un cilvēku resursus un tuvojusies Somijas līmenim ievērojami ātrāk nekā Latvija. Šis ceļš nav bijis liegts arī latviešiem.
Acīmredzot mums jābūt reālistiem un jāatkāpjas no Skalbes ideāliem. Varbūt dzejnieka domu mūsdienās vajadzētu pārveidot – “Mācīsimies no igauņiem”. Mums ir vienāda pieredze, tās sāpīgā mācība, un pirms deviņpadsmit gadiem bija vienādas cerības un nākotnes iespējas.
Pārbraucot robežu, rodas iespaids, ka ceļotājs nonācis kādā Rietumeiropas valstī. Ceļi ir ievērojami gludāki, līnijas rūpīgi ievilktas, un, uzmetot acis Dienvidigaunijas mazpilsētām – Karksi Nuijai vai Vīlandei, Veru vai Elvai, nevar neievērot, ka cilvēki tur, Igaunijā, ir apmierinātāki nekā Latvijā. Pat paviršam caurbraucējam paliek iespaids, ka valsts un pašvaldības vairāk strādā sabiedrības un iedzīvotāju labā un sabiedrības līdzdalība ir ievērojami aktīvāka. Protams, arī Igaunijā pēdējos divdesmit gados gadījušies negodīgi darboņi vai pašlabuma meklētāji, un arī igauņi meklējuši darbu citās valstīs, tomēr sabiedrība kopumā attīstījusies vēlamā virzienā.
Nevar iedomāties, ka igauņi nicinātu savu valsti un viņiem būtu pilnīgi vienalga, kādā virzienā valsts attīstās. Nevar iedomāties, ka igauņi būtu ar mieru pārdot savu valsti vai atkal un atkal uzticētos politiķiem, kuri reizi pēc reizes darbībā pierādījuši, ka sabiedrības intereses stāv tālu aiz personīgajām un partijiskajām.
Nevar iedomāties, ka igauņi vispār nedotos balsot.
Pretējā gadījumā arī igauņi justos tikpat nospiesti un nedroši par nākotni kā viņu dienvidu kaimiņi. Igaunijas garīgo un ekonomisko možumu novērtējusi Eiropas Savienība, lemjot to pievienot eirozonas valstīm. Tas viesīs papildu drošības garantijas šajā jūtīgajā ģeopolitiskajā teritorijā, kur dzīvo arī mūsu tauta.
Kāpēc Igaunija var, bet Latvijai pāri klājies tāds kā nolemtības plīvurs? Apātija ir visbriesmīgākais, kas var piemeklēt tautu. Vismaz aptaujas liecina, ka liela daļa latviešu iegrimuši pilnīgā bezcerībā un zaudējuši veselīgu spriestspēju. Kā citādi lai izskaidro to, ka 40% potenciālo vēlētāju paziņojuši, ka neredz sevi dodamies pie urnas 2. oktobrī.
Apātija un neticība savai nākotnei neatkarīgā valstī ir tas, ko gadu desmitiem mācīja padomju Latvijas skolās, pieminot brīvo Latviju tikai ar ironiju, naidu un izsmieklu. Šāda attieksme dīvainā un nožēlojamā kārtā pārtransformējusies uz šodienu, uz mūsu atjaunoto Latviju.
Šāda attieksme no tautas apziņas ir jāizravē, no tās jātiek vaļā tāpat kā no latvāņiem Latvijas laukos. Visupirmais vēlamākas nākotnes garants ir tas, lai katrs no mums apzinātos savu personīgo atbildību par mūsu valsts nākotni. Lai bērni jau šūpulī nebūtu nolemti dzīvei svešā valstī.
Tāpēc saņemsimies – kas zina, varbūt šī ir pēdējā iespēja. Tik daudz laika aizlaists zudumā, bezjēdzīgi zūdoties. Mācīsimies no labiem paraugiem, no valstīm un cilvēkiem, kā to dara kultūras tautas. Mums ir tik daudz izglītotu, garīgi možu un godīgu sava darba darītāju, viņi ir visās jomās. Domājot par priekšā stāvošo izvēli, jāapzinās, ka Latvija nav nolemta izvēlēties sev nelaimi, ja pati to nevēlas. Var izvēlēties godīgu valsti, tāpat kā pirms 20 gadiem kļūstot par paraugu citiem.
