Here’s the story about Crocodile Harry. It’s a close as you get to switching clothes in a phone booth.

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/legenda/?doc=74909

This article that you will not put down ... it’s good to the last word.

Cheers, Ivars

NB ~ must have been sabotaged!

Krokodilu Harijs: dzimis brīvībai
19.03.2010.
Autors: Anita Bormane.

Traka drosme, pārgalvība un nepārspēts stāstnieka talants viņā sabalsojās ar smalku emocionalitāti un īstenu vecās paaudzes kurzemnieku džentlmeniskumu. Krokodilu mednieks un opālu racējs. Rakstnieks un mākslinieks. Romantiķis un mūžīgs mīlētājs. Meitenes pēc viņa ilgojās Latvijā un vai visās plašās pasaules malās. ARVĪDS BLŪMENTĀLS jeb Krokodilu Harijs patiesi bija dzimis brīvībai. Šodien viņš svinētu 85. dzimšanas dienu.

“Dzīve ir daudz par īsu, lai kaut ko nopietnu uzsāktu,” pirms pieciem gadiem Arvīds rakstīja uz Latviju savai bijušajai kaimiņienei, dundadzniecei Maijai Brūverei adresētajā vēstulē. Viņa paša mūžs gan bija straujš un dzirksteļojošs līdz pēdējam mirklim. Latviešiem Arvīds ir vienīgais – turklāt vēl tik daudzās jomās. Vienīgais, kas, pēc paša aprēķina, trīspadsmit gadu laikā nomedījis desmit tūkstošus krokodilu. Vienīgais, kas kopā ar aborigēniem svinējis Jāņus un nolaupījis skaistāko iezemiešu meiteni. Vienīgais, kas Austrālijas klintī izracis alu un nodibinājis tur Krokodilu ligzdas demokrātisko republiku. Vienīgais, kas precējies ar īstu baronesi un auto bagāžniekā audzējis rozes..
.
“Tāds Toma Nipernādija, Minhauzena un Tarzāna savienojums,” tik trāpīgi Arvīdu raksturo rakstnieks un žurnālists Rimants Ziedonis, kurš 90. gadu otrajā pusē divas reizes viesojās viņa alā Austrālijā. “Dažreiz, diendusā atpūšoties, man atkal parādās kāds milzenis krokodils, bet, kad atveru acis un grābstos pēc šķēpa, izrādās, ka tā ir tikai salamandra – maza ķirzaciņa,” jau mūža nogalē Arvīds raksta Maijai Brūverei adresētajā vēstulē, kas 2005. gadā tika publicēta laikrakstā “Talsu Vēstis”. Bet kā tad viss sākās? Kā latviešu puika nokļuva otrā pasaules malā?

“Bijām gatavi mirt, lai tūkstoši dzīvotu”

Arvīds Blūmentāls pasaulē ierodas 1925. gada 19. martā Dundagas “Būdeņos” – varenā vecsaimniecībā ar 260 hektāriem zemes, trīsdesmit govīm, lielu aitu baru un skaistiem zirgiem. Viņam ir divi brāļi – Kārlis – divus gadus vecāks, bet Edgars – tikpat daudz jaunāks. (Lielais stiprais Kārlis aizies bojā 1943. gadā drīz pēc iesaukšanas Latviešu leģionā.) Tēvs Gustavs Blūmentāls savulaik beidzis jūrskolu un Ventspilī viņš ir kāda kuģa līdzīpašnieks. Māte Jūliņa brāļus audzina stingrībā, reizēm noperot jau no rīta, lai pa dienu miers. Vēlāk Arvīds atzīs, ka no tēva pārņēmis praktiskās gudrības, arī dēkainību, bet no mātes – uzvešanās prasmi. Mācoties Dinsberģa četrgadīgajā skolā, Dundagas pamatskolā, arī Talsu vidusskolā, viņam vismaz uzvedībā aizvien ir pieci, lai gan gadās arī pa kādam incidentam. Reiz Arvīdam kāds skolotājs neiepatīkas tik ļoti, ka viņš saliek uz krēsla “knopkas” un pēc tam veselu nedēļu izcieš sodu.

– Es kopā ar Arvīdu izaugu, lai gan viņš bija par mani deviņus gadus vecāks. Ik vasaru pavadīju “Būdeņos”. Bērnībā saucu viņu par savu “pliko brālēnu”, jo viņam patika strādāt lauku darbus, pa pusei izģērbtam. Vēlāk viņš šādi vienmēr parakstīja man sūtītās vēstules. Kara laikā Arvīds mūsu mājās ārstēja savus ievainojumus. 1944. gada 22. augustā pavadījām viņu uz kuģa, kas viņu aizveda no Latvijas, – atceras Arvīda Blūmentāla māsīca, rīdziniece, pensionētā skolotāja Ausma Bukovska (attēlā).

Dundagā Arvīds sastop savu pirmo mīlestību – Purlīdumu Dzidru, kurai bijuši skaistākie mati visā skolā. Vēl mūža nogalē viņš atcerēsies arī pirmo meiteni, ar kuru dejojis Tiņģeros rīkotajā ballē. Tā bijusi skolas biedrene Ilga Kalnbērza, kura tāpat kā Arvīds tikai mazliet piepratusi “tūdaliņtagadiņ”...

1942. gadā tikko septiņpadsmit gadus vecais Arvīds, vecākiem nezinot, kopā ar vēl dažiem puikām no Talsu vidusskolas piesakās vācu armijā – 25. Abavas brīvprātīgo bataljonā. (Vēlāk viņš cīnīsies Latviešu leģiona 15. divīzijas 33. pulkā.)

– Man adresētajās vēstulēs viņš rakstīja: “Mēs bijām gatavi mirt, lai tūkstoši dzīvotu.” Protams, šo izvēli nosacīja viņu patriotisms, nabaga zēni vēl neizprata, ko īsti nozīmē karš, – uzskata Ausma Bukovska.

Dzimteni Arvīdam būs lemts skatīt vien sapņos. Vecākus viņš vairs nesastaps. Tikai pēc kara uzzinās, ka māte ar tēvu un vēlāk arī jaunākais brālis Edgars deportēti uz Sibīriju. Gustavs Blūmentāls izsūtījuma mokas Irkutskā tā arī neizturēs. Jūliņa, atgriezusies Latvijā un bijušos kaimiņus apciemodama, raudās un stāstīs par savu trako dēlu, kas nebrauc un nebrauc no Austrālijas mājās. Viņa tā arī netiks vairs dzīvot “Būdeņos”, turklāt mājām liktenīga izrādīsies padomju laika meliorācija, kas nespēs pieveikt vienīgi varenā staļļa mūrus…

(Continued ...)

(... continued)

Cīņubiedrs, dundadznieks Arvīds Osis vēlāk atcerēsies, ka Arvīds arī karā nav spējis mierīgi uzvesties. Viņš tik bieži ievainots, ka, kolīdz atskanējis kāds šāviens, visi taujājuši: vai atkal nav trāpīts Blūmentālam? Izkarojies no Ļeņingradas līdz Melnajai jūrai, 15. divīzijas sastāvā viņš iet cauri visai Vācijai. Pēdējais ievainojums Arvīdu Berlīnē iesloga sanitārajā vilcienā, ko krievi saņem gūstā. Kopā ar četriem latviešiem viņš aizmūk uz amerikāņu zonu, tad pie angļiem. “Kad citiem skanēja miera zvani, mūs ieslodzīja aiz dzeloņstieplēm,” Arvīds rakstīs māsīcai Ausmai. Seko vairākas pārbēgšanas no vienas nometnes uz otru. Ticis civilajā dzīvē, Arvīds Bādzēgerbergā pusgadu mācās lauksaimniecības skolā, pēc tam dodas uz Vircburgu, kur nometnē pie profesora Siliņa apgūst daiļās mākslas.

Lai nenokļūtu pie krieviem, 1947. gadā viņš iestājas Franču ārzemnieku leģionā. Pats gan min, ka “pie vainas” esot bijusi arī mīlestība pret kādu latviešu meiteni Vācijā, kura apprecējusi citu. Drīz Arvīds tomēr sapratis – ja nevēlas nonākt pie krieviem, jādodas vēl tālāk – pāri okeānam.

Lauku puika krokodilu medībās

– Amerikā viņu neņēma pretī, jo viņš bija ievainots. Tad Arvīds aizrakstīja uz Brazīliju, Argentīnu, Jaunzēlandi un Austrāliju, – stāsta Ausma Bukovska. “Uz četrām zemēm uzreiz neaizbrauksi. Iezīmēju četrus sērkociņus, sasviedu cepurē, samaisīju ar pirkstu un vienu izvilku,” Rimanta Ziedoņa grāmatā atceras pats Arvīds.

Austrālijā viņš ierodas ar granātu kasti, kurā salikti daži tīri krekli, meiteņu vēstules un vācu līgavas dāvāts kokosrieksts.

– Sākumā viņš mēģināja dzīvot civilu dzīvi, iemēģināja roku krāsotāja arodā, tomēr tas nepadevās tik labi, kā gribējās. “Ko es pratu? Kā lauku puika biju iemācījies vienīgi labi šaut. Un tad es lūdzu valdībai atļauju nomedīt dažus krokodilus,” viņš man rakstīja kādā vēstulē. Pēc tam viņš bija gatavs atgriezties civilajā dzīvē, tomēr meitene, kas viņam bija zvērējusi uzticību, jau bija izveidojusi attiecības ar citu. Tad Arvīds atkal atgriezās džungļos un vairākus mēnešus pa tiem klejoja, gluži kā galu sev meklēdams. Viņš iepazinās ar iezemiešiem, kuri viņam iemācīja medīt ne vien krokodilus, bet arī čūskas un citus rāpuļus. Lai nomedītu krokodilu, vispirms vajadzēja viņam iešaut acī, tad viņš kļūst paralizēts. Tad jāuzlec uz skausta un jāsadragā galvaskauss, – stāsta Ausma Bukovska.

Krokodilus Arvīds sāk ķert 1955. gadā Bergtaunā. Reiz viņam pat gadās redzēt koka zaros iesprūdušu milzeni. Plūdu laikā ūdenim paceļoties, tas iepeldējis žuburī, aizmidzis un, ūdenim atkal krītoties, – nomiris. Savu pirmo krokodilu, kuru notvēra ar tīklu, Arvīds nespēs aizmirst. Viņš medījis arī dzīvus milzeņus – naktī ar gaismu apžilbinājis, satvēris žokļus, ar šņori degunam riņķī un laivā iekšā! Tādus, kas bijuši līdz diviem metriem gari, ķēris ar rokām; lielākus nevarējis noturēt. Tiem seklā ūdenī bijis jāteniski jālec mugurā un tūlīt jāaizsien purns, lai nav vairs cīņas spara. Kāda sešus metrus gara krokodila ādu Arvīds vēlējies nosūtīt mātei uz Latviju (izmantojot dažādus aplinkus ceļus, abi jau kādu laiku sarakstījās), tomēr paka atgriezās atpakaļ – čekistu roku sašmulēta.

Vairāku mēnešu ilgo klejojumu laikā pa Austrālijas vidieni Arvīdam (plašāka sabiedrība tad gan jau viņu pazīst kā Krokodilu Hariju) nākas nonākt vietās, kur baltie vēl kāju nav spēruši. Tā viņš iepazīstas ar kādu aborigēnu cilti, ar kuru kopā svētī Jāņus. Kalendāra Arvīdam toreiz gan nav bijis, bet viņam licies, ka vienalga būtu jauki tos nosvinēt pa īstam – par godu kādam karā kritušam cīņubiedram. Saplūcis visādas “jāņuzāles”, aizbraucis pie aborigēniem, sakūris ugunskuru, atcerējies kādu “briesmīgi jauku latviešu meiteni Ināru” un mēģinājis vietējiem iestāstīt, kas ir Jāņi. Pat dziedājis aborigēniem Jāņu dziesmas.

Daudzi uzskata, ka Arvīds Blūmentāls ir Pola Hogana atveidotā, 80. gados tik populārā filmu varoņa Krokodilu Dandija prototips. Pats viņš ir teicis, ka Dandijs ir kompilēts tēls. Tomēr vienu gan nav noliedzis – ar savu dzīvi un mednieka gaitām viņš devis impulsu filmas veidotājiem. “Krokodilu Dandijs vēl Sidnejas tiltu krāsoja, kad es jau ķēru krokodilus,” apgalvoja Arvīds.

Meitu ģēgeris vai lielkalibra mīlētājs

– Pēc tam kad Austrālijas valdība aizliedza izšaut krokodilus, Arvīds devās uz opāla raktuvēm netālu no Kūberpedijas pilsētiņas valsts vidienē. Tie ir tādi rītausmas krāsas zili rozā pusdārgakmeņi. Rokot opālus, viņam ienāca prātā doma izraktajās vietās veidot savdabīgu muzeju. “Dzīvoju kā kurmis desmit metrus zem zemes,” brālēns man vēlāk rakstīja. Pats viņš kļuva par pilsētiņas lepnumu, bet viņa izveidotā “Krokodilu ligzda” ir iekļauta visos Austrālijas tūrisma maršrutos, – stāsta Ausma Bukovska.

Rimants Ziedonis savā grāmatā Arvīda slaveno dzīvesvietu salīdzina ar Gūtmaņalu Siguldā – lai gan tā bijusi vēl sazarotāka un dziļāka. Viņš atceras, ka alas iekārtojums izcēlies ar īpaši māksliniecisku piegājienu popārta stilā. Logi bijuši divi – no lidmašīnas iluminatora un vecas mašīnas, durvis – četras, un vienas no tām slēpušas alas apstākļiem neticami tīru garderobi. Alā gan visur “bizenējuši” sprīdi gari prusaki, peles un sikspārņi. Bet virs gultas Arvīdu “sargājis” melnais zirneklis – viens no indīgākajiem savas sugas pārstāvjiem.

(Continued ...)

(... continued)

Lai nu ko, bet askētisma tikumu Blūmentālam piedēvēt nevar. Brīvību viņš attiecina uz visām dzīves jomām. Tomēr būtu kļūdaini viņu uzskatīt par kādu pārmērīgu meitu ģēģeri, lai gan viņa ala pasaules presē saukta gan par izvirtības perēkli, gan seksa pili. Rimants Ziedonis Arvīdu dēvē par lielkalibra mīlētāju. Arī Ausma Bukovska bilst:

– Viņš vienmēr izcēlās ar īpaši saudzīgu un godprātīgu attieksmi pret sievietēm.
Skaistā dzimuma pārstāvju Arvīda dzīvē patiešām nav trūcis – it sevišķi pēc kādas publikācijas vācu žurnālā “Stern”. Tā vēstīja, ka Austrālijas vidienē esot apmeties vācu barons, ķerot krokodilus, mīlot sievietes un rokot no zemes miljonus. Pēc tam Arvīds saņēma 200 vēstules. Vienu bija rakstījusi baronese Marta, kura pēc neilga laika ar visiem saviem košajiem tērpiem un četrdesmit kurpju pāriem patiešām ieradās Kūberpedijā. Šim stāstam nesekoja laimīgas beigas – mīlētāji nāca no pārāk dažādām pasaulēm, turklāt, kā atceras Arvīds, Marta bijusi par daudz greizsirdīga uz jaunajām tūristēm. Vēl viena Krokodilu Harija mīlestība bija kāda dāņu meitene, kura pie viņa atbrauca tūristu autobusā. Viņai par godu Arvīds bija gatavs izkalt klintī balles zāli.

2005. gadā vēstulē Maijai Brūverei viņš rakstīs, ka šai sievietei, kura tad jau bija atgriezusies dzimtenē, esot izoperēts krūts vēzis, bet tagad ļaunā slimība pārņēmusi visu organismu. Viņš atzīstas, ka arī pašam pirms dažiem gadiem rīklē iemeties negantais rāpulis, kas “pēc 35 dienu apstarošanas aizsūtīts peklē. Vietējais krievu ārsts gan mierina – ja varu šņabi dzert un vēl tik skaļi bļaut, vēzim tādā grēcīgā miesā nevarētu būt priecīga dzīvošana”
.
– Dzīves pēdējā posmā viņam acī iešļācās šķidrums, ar ko viņš apstrādāja ādas. Tam sekoja iegurņa dziļo vēnu operācija. 2006. gada novembrī viņš aizgāja ar prostatas vēzi, – atceras Ausma Bukovska. Pēdējo atdusas vietu Arvīds rada turpat – Kūberpedijā. Viņa kaps ir atzīmēts ar askētisku baltu krustu, uz kura rakstīts: “Crocodile Harry”. Tik necili un bezpersoniski…

– Arvīds vēlējās, lai viņu kremē un pelnus atved uz dzimteni. Latvijas goda lieta ir vismaz sakopt viņa kapu Austrālijā – lai uz tā būtu viņa īstais vārds un uzvārds. Tomēr nav skaidrs, kas šo misiju uzņemsies. Savulaik interesi par viņa piemiņas iemūžināšanu izrādīja Dundagas ciema padome. Varbūt arī tagad viss vēl nav zaudēts, – prāto Ausma Bukovska.

Kā Arvīds izjuta savu milzīgo publicitāti? – Tā viņam bija kā dzīvesveids, bet brīvība dzīves jēga, – uzsver Krokodilu Harija māsīca. Un stāsta, ka brālēns bijis neparasti daudzpusīgs cilvēks. Neraugoties uz to, ka nesanāca pabeigt vidusskolu, Arvīdu ļoti interesējušas filozofiska satura grāmatas. Arī pašam piemitis rakstnieka talants. Savulaik pat vēlējies uzrakstīt romānu par Latvijas lauku dzīvi – līdzīgu Andreja Upīša “Zaļajai zemei”.

Kāpēc Blūmentāls tā arī nekad neatgriezās Latvijā? “Nedomāju, ka es vairs varētu kaut kur Eiropā dzīvot, pārāk ilgi esmu pa džungļiem un krūmiem dauzījies. Daudzreiz jau man viss bija kārtībā, lai brauktu uz Latviju, bet draugi atrunāja: savārīsi kaut ko, aizsūtīs tevi uz Sibīriju, pārāk daudz esi ar komunistiem šaudījies,” viņš teic sarunā ar Rimantu Ziedoni.

– Arvīds atbrauktu uz Latviju, ja viņa brālis nebūtu nomiris. Viņi abi ar Edgaru plānoja satikties. Vispār jau Arvīds ļoti priecājās par to, ka Latvija atguva neatkarību. 1990. gadā viņš rakstīja: “Interesanti dzirdēt, kā jūs tur dzīvojat. Saprotu, ka ir grūti laiki sākumā, bet jāstrādā un jāiztur.” Kāda somiete viņam pat uzšuva Latvijas karogu, ko viņš savā alā novietoja īpašā istabā. Viņš vienmēr lepojās ar to, ka ir Latvijas dēls. “Es meklēju sev jaunas mājas, tomēr nekur tādas vietas kā tēvu mājas nav,” tā viņš raksta kādā vēstulē, – stāsta Ausma Bukovska.

(To be continued ...)

(... continued)

***

• Par Arvīdu Blūmentālu (Krokodilu Hariju) un viņa alu ir tapušas vismaz 30 dokumentālās filmas un TV sižeti.

• 1995. gadā Ivars Seleckis uzņēma filmu “Gājiens ar krokodilu”. Arvīds Blūmentāls redzams arī Anša Epnera videodienasgrāmatā “Austrālijas sirdsakmens” (2000).

• Latvijā par Krokodilu Hariju vēsta Rimanta Ziedoņa grāmata “Nacionālais dēkainis – krokodilu mednieks” (2000). 1957. gadā Brisbenā (Austrālijā) iznāca Ernesta Jurkas sakārtotās Arvīda Blūmentāla atmiņas “Latvietis krokodilu mednieks Austrālijā”.

• 1995. gadā Arvīdam Blūmentālam un citiem Kurzemes stiprajiem vīriem Dundagā uzstādīja piemiņas zīmi – divas tonnas smagu tēlnieka Oļega Skaraiņa veidotu krokodilu. Dundagas pilī ir izveidota Krokodilu Harija piemiņai veltīta ekspozīcija.

***

“Reizi nedēļā vāru kāpostu zupu, kārojas arī pēc siļķes ar rāceņiem. No rīta izdzeru krūzi tējas, nomazgāju purnu, un tad jau kādi tūristi parādās. Ja foršas meitenes, tad pamatīgi visu izrādu un izstāstu. Ja kāds puņķu deguns, lai iet un pēta pats. Pēcpusdienā skatos jau pēc labas kompānijas, kā vakaru pavadīt. Septiņos jāredz ziņas. Gandrīz vienmēr ir kādi veci draugi, kas paliek uz ilgāku laiku,” Arvīds raksturo savu ikdienu kaimiņienei Maijai Brūverei adresētajā vēstulē.

***

Kā tapa filma “Gājiens ar krokodilu”?

Atceras režisors Ivars Seleckis: – 1994. gadā man kādu vakaru piezvanīja Imants Ziedonis un apjautājās, vai nezinu skulptoru, kas varētu izkalt akmens krokodilu. To vajadzētu nolikt kā piemiņas zīmi pie bijušajām Arvīda Blūmentāla mājām Dundagā, pirms tam izvadājot pa leģionāru cīņu vietām Kurzemē. Sarunu gaitā izrādījās, ka tēlu labāk būtu veidot no dzelzsbetona. Tad radās ideja, ka par to visu varētu uztaisīt filmu. Finanšu pamatu šai iecerei nodrošināja Latvijas goda konsuls Čikāgā Norberts Klaucēns. Uz Austrāliju pie Krokodilu Harija jau bija aizbraucis Andris Seleckis, kurš uzfilmēja 20 stundu garu videomateriālu, un Rimants Ziedonis, kurš vāca materiālus grāmatai. Tā lēnām tapa filma, bet tēlnieks Oļegs Skarainis piedāvāja krokodila tēla variantus. Tam vajadzēja būt tik lielam, lai varētu uzlikt uz ratiņiem. Krokodilu ceļojumā pa Kurzemi pavadīja četras dāmas – Blūmentāla māsīca Ausma Bukovska un klasesbiedrenes Hilda Vitmane, Emma Sileviča un Marta Kajaka. Pašu filmu toreiz uztvēra visai skandalozi – it sevišķi Krievijā, kas nevarēja samierināties, ka tā vēsta par leģionāru gaitām, arī Vācijai filma likās neērta.