Brava! Lilita Klinkerte-Stāraste. The roots of Latvian Power, as we have observed lately in various publications is starting to come alive despite an ineffective and corrupt political leadership in Latvia and inspite of Russki mir encroachment. Clearly Russki mir belongs on Russia’s side of the border where they can glorify and celebrate Russia’s history to their heart’s content.

~*~

Nepieciešama jauna Uzvaras pieminekļa koncepcija
Lilita Klinkerte-Stāraste, mākslas zinātniece
Trešdiena, 20. janvāris (2010) 09:00

http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/lasitaji_raksta/nepieciesama-jauna-uzvaras-pieminekla-koncepcija

Atklāta vēstule Ušakova kungam un Latvijas valdībai

Rakstu Jums atklātu vēstuli sakarā ar Jūsu Rīgas mēram neatbilstošo zemiski rupjo izrunāšanos domes sēdē, liegšanos atzīt Baltijas valstu okupāciju, necieņu pret barikāžu pasākumiem un gatavošanos vērienīgi atzīmēt «Padomju savienības uzvaru Lielajā Tēvijas karā».

Gribu Jums izteikt savas paaudzes (1944.g.) domas un izjūtas pret Sarkano armiju, kādas mūs pārņem, redzot 9.maijā ar ordeņiem dekorētos krievu militāristu veterānu un viņu pēcnācēju pūļus, kā arī paskaidrot šo negatīvo emociju cēloni.

Latvijā karš nebeidzās ar hitleriskās Vācijas sakāvi 1945.gada 8.maijā! Gluži pretēji – robežas uz Rietumiem tika hermētiski noslēgtas, sākās trešā okupācija, un Latvijas tauta no jauna tika pakļauta varmācīgam teroram.

Tagadējais Uzvaras laukums bija viena no vietām, kur pēckara gados pirms izvešanām pulcējās izvedēju mašīnas. Deportācijas atkārtojās ik pa laikam, pēc Maskavai vien zināma plāna, un savu apogeju sasniedza 1949.gada 26.martā. Padomju armija steidzās «atbrīvot» mūsu zemi no visiem «naidīgajiem elementiem», lai tās virsnieki varētu ieņemt viņu vēl siltos dzīvokļus. Taču cilvēki vairs nebija tik naivi un pēc 1941.gada izvešanām nevēlējās, ka viņus tik vienkārši «sakrauj vagonos» (PSRS drošības iestāžu terminoloģijā) kā kaušanai nolemtus lopus. Darbojās bezdrāts telefons, un latvieši mēģināja slēpties. Bet kur?

Mana māte šo drausmīgo laiku apraksta šādi: «Tu vēlies, lai ko pastāstu par izsūtīšanas laiku Latvijā. Tas ir nepatīkams uzdevums, jo esmu centusies šo laiku izdzēst no atmiņas. Mums bija ļoti jābaidās no izsūtīšanām, jo bijām bēguši no krieviem uz Vāczemi.. Tas notika stihiski. Kad jutām, ka aizved cilvēkus, tad daudzi mēģināja kur paslēpties. Kur gan mēs citur varējām mukt kā uz tuvējo Anniņmuižas parku, kur koku un krūmu saaudzis kā mežs. Visi krūmi bija pilni ar bēgļiem, ka čaukstēja vien. Cik reizes mēs slēpāmies mežā, to gan vairs neatceros. Mēs visi bijām tur – tu, tavs tēvs, vecāmāte un es.. Tas bija debesu brīnums, ka mūs neaizveda. Gandrīz visus manus radus izsūtīja.. Bet mēs laimīgi izglābāmies. Kāds mūs sargāja..»

Gribu Jums, Ušakova kungs, paskaidrot, ka nebijām nekādi noziedznieki un «fašisti», bet bijām gluži vienkārši – latvieši, un tāpēc mums bija jābaidās no izsūtīšanām. Tēvs, Kārlis Stārasts (1911–1996), tajā laikā studēja LMA tēlniecību (no iesaukšanas vācu armijā bija izvairījies), bet mana māte, Margarita Stāraste (1914), – grafiku.

Krievu militāristu ģimenē, kurā Jūs, Ušakova kungs, esat uzaudzis, bez šaubām par šīm tēmām nerunāja un iebrukumu Baltijas valstīs visādā veidā attaisnoja. Arī latviešu ģimenēs (Staļina laikā) par to nerunāja, bet citu iemeslu pēc, – lai pasargātu sevi un bērnus, cerot, ka tā viņi būs mazāk apdraudēti. Un tomēr… Izvešanas ainas iespiedās atmiņā uz mūžu mūžiem un izraisīja atbilstoši negatīvu reakciju pret Sarkano armiju, kas bija šo izvešanu īstenotāja.

Tie paši Padomju armijas veterāni, kas tagad 9.maijā maršē pa Rīgas ielām, pēc 1939.gada Staļina-Hitlera līguma, vairāk nekā pusē Eiropas izplatīja un nostiprināja noziedzīgo komunistisko terora režīmu. Vardarbības ziņā (deportācijas, izvarošanas, laupīšanas) Padomju armija vairākkārt pārspēja visas citas – gan savu ienaidnieku, gan sabiedroto – armijas. Ja kāds pret to mēģināja iebilst, – nonāca Gulagā (A.Solžeņicins), ja paklausīgi izpildīja pavēles, – tika apbalvots (Kononovs). Paradoksāls ir fakts, ka uzvarētājvalsts PSRS Otrajā pasaules karā uzturēja vēl daudz lielākas koncentrācijas nometnes nekā hitleriskā Vācija, kas eksistēja vēl ilgi pirms un pēc vācu koncentrācijas nometņu likvidēšanas! Padomju lāģeri pēc kara, aprīdami «svaigo preci» no jaunokupētajām Eiropas valstīm, sasniedza vēl neredzētus izmērus. XX gs. lielākā koncentrācijas nometne Eiropā atradās Vorkutā, bet pasaules vēsturē lielākā – Kolimā (Norman Davies, Europe at War 1939–1945. No Simple Victory)!

(To be continued ...)

(... continued)

Tāpēc patiesībā 9.maijā Sarkanās armijas veterāniem Baltijā pienāktos nožēlot grēkus, ka skrējuši cīņā ar saucienu «Za Staļina!» uz lūpām, nav sacēlušies pret šo vardarbīgo režīmu, bet bijuši tikai paklausīgi Staļina pavēļu izpildītāji un Krievijas imperiālistisko centienu īstenotāji! (Pret Hitleru zināmi desmitiem atentātu, sākot no zemākajiem līdz pašiem augstākajiem armijas slāņiem, bet pret Staļinu – neviens!) Šī nevēlēšanās analizēt savu vēsturi ļauj mūsdienu Krievijā no jauna atdzimt Staļina kultam. To propagandē arī padomju armijas veterāni Latvijā!

Arī vēlāk, pēc Staļina nāves, latviešu tautai bija jāpanes visādi ierobežojumi un pazemojumi, bet brutālās Padomju armijas tradīcijas turpinājās obligātajā padomju karadienestā. Cik latviešu puišu no turienes atgriezās slēgtos cinka zārkos!?

1988.gadā dibinātā Latvijas Tautas fronte vienlaicīgi bija arī tautas nacionālā atbrīvošanās kustība, kuras rindās bija ne mazums latviešu tautai draudzīgi noskaņotu krievu tautības pārstāvju. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas regulārās Padomju armijas daļas no Latvijas aizgāja, bet krievu militāristu veterāni uz laiku «nogāja pagrīdē». Taču beidzamos gados viņi arvien vairāk sāk iznākt gaismā, un 9.maija svinības agrāko «pominku» vietā pārvēršas par atklātu Krievijas varas un ambīciju demonstrēšanu Latvijā. Tās tikai parāda, cik daudz padomju militāro veterānu un viņu pēcnācēju atrodas vienā pašā Rīgā. Kurā Eiropas valstī vēl kaut kas tāds ir pieļauts? Tāpēc nepārsteidz beidzamo vēlēšanu rezultāti – par Latvijas galvaspilsētas mēru kļuvis padomju militāristu pēctecis, kuram svešas latviešu tautas intereses un vēsture! Bet šogad Ušakova kungs grib īpaši «vērienīgi atzīmēt 9.maiju» un Rīgas ielās izvest desmitiem tūkstošu militāro veterānu ar viņu pēcnācējiem.

VAI LATVIEŠIEM ATKAL JĀSĀK BAIDĪTIES PAR SAVĀM DZĪVĪBĀM?

Visiem labi zināms, ka Uzvaras piemineklim jau sen ir nepieciešama jauna, realitātei atbilstoša koncepcija, kas jānoskaidro konkursā. Bet Rīgas domi tas neinteresē.

Mans priekšlikums būtu – fonā aiz izspūrušās sievietes un zaldātu tēliem uzcelt MELNU SIENU, sava veida Raudu mūri, bet uz tās (ar Vēsturnieku komisijas atbalstu) iegravēt paskaidrojošu tekstu visām nākamajām paaudzēm, ko latviešu tautai nozīmēja 1939.gadā noslēgtais Hitlera-Staļina pakts, pieminot visas upuru kategorijas un slāņus. Turklāt neapšaubāmi šī vieta idejiski vai telpiski jāsasaista ar Torņakalna staciju.

Ja Rīgas pašreizējai domei ir citi mērķi un tā šo situāciju grib tikai vēl vairāk saasināt, tad atbildību par to jāuzņemas Latvijas valdībai. Tai jārūpējas par jaunu pieminekļa koncepciju, paceļot to valstiskā līmenī, jo jautājums ir pārpārēm nobriedis. Krievu militāristu un viņu pēcnācēju pulcēšanās kļūst Latvijai atklāti draudīga. Ierosinu par to sākt atklātas, plašas diskusijas.

Ušakova kungs, «PSRS uzvaru pār hitlerisko Vāciju» pienākas svinēt Maskavā, nevis Latvijā! Krievija ir PSRS juridiskā mantiniece!

~*~

Cheers, Ivars

Ivar,

Despite your silly thread title and your need to be needlessly contentious, I appreciate this post.  You may recall some years ago on this forum, there was a lively discussion on this very topic.  That is, given the bilateral treaty that forbids Latvia to remove the monument, which I had supported (the removal, not the treaty), what can be done to make it a teaching tool, perhaps along the lines of turning that horrid building on Rats Laukums into the Museum of Occupation.

I gather that is what Lilita Klinkerte-Stāraste is suggesting and I wholeheartedly endorse it.  However, when I made a similar suggestion years ago, I was told by people who were in a position to know, that any amendments or additions to the surrounding monument plaza itself were expressly prohibited by the treaty as well.

I don’t believe there is enough political will to renegotiate, and certainly not abrogate, the treaty.  And given the fragile state of the Latvian nation at the moment, this is perhaps not the time to try.  Guess I’m lucky my location in Riga means I never have to see that monstrosity.

Cheers, ak

доброе утро AK ~ had I been given heads up that you would tackle this thread I certainly would have given serious thought in customizing the title to your liking. But at least I didn’t have to spend time worrying, as I didn’t expect to be in line for an ataboy.

It’s a damn good article and I couldn’t let it slide. Hence, I felt that it was my civic duty to post it seeing that it disappeared very quickly from the home web page of Diena. I wasn’t sure that enough eyes that should see it had actually seen it. It reminded me so much of Edvīns Šnore’s open letter to Ushakovs just a short while back.

My guess is that one must have a specific profile to fall in love with the monument. I certainly didn’t, but that’s just me. It’s more suited to bring on nightmares and send chills down ones spine.

You know, I missed all that about the bilateral treaty. Whose John Hancock from our side is on that document anyway? What did Latvia get out of that treaty? Is there time limit on this statue? Is it on lease-hold property? What happens if in x-years it keels over? I hope that Latvia is not stuck with it forever. Are there penalties involved if something happens to the monument?

The area should be cordoned off for maintenance on May 9th because of danger from falling chunks of the statue.

I’m off for my morning lap swim.

Cheers, Ivars

I hear Snore’s mentioned. He is expected to appear tonight in a documentary on, ahem, the Glenn Beck Show, on the Faux News Channel.

“You know, I missed all that about the bilateral treaty. Whose John Hancock from our side is on that document anyway? What did Latvia get out of that treaty? Is there time limit on this statue? Is it on lease-hold property? What happens if in x-years it keels over? I hope that Latvia is not stuck with it forever. Are there penalties involved if something happens to the monument?”

Ivar—It’s been a while and I don’t remember the specifics or who signed the bilateral treaty.  What Latvia got out of it was a promise that Latvian war memorials and cemeteries in Russia would receive the same protection and maintenance as the Uzvaras monstrosity.  What and where those cemeteries, memorials might be, I haven’t a clue.

ak

Ivar - Do you do your morning swim in the RTU pool on Ķipsala?

This topic needs repeating becase the Russians have poured out so much misinformation and disinformation about that period of time.  Even Lilita Klinkerte-Staraste is so indoctrinated in the Soviet jargon that she refers to that aspect of the war as “Lielais Tēvijas kaŗš” when it really was only the Eastern European Theater of Operations of World War II.

The Council of Europe, Parliamentary Assembly, Doc. 11746

III.  Memorials of totalitarian communist regimes and the Second World War in central and eastern Europe (under 28).  “Similarly, in the case of the Red Army’s victory monument in Riga, when in 2006 plans emerged to demolish it, the then president mrs. Vaira-Vike Freiberga, declared that the monument could not be demolished and would be left in place, in accordance with a 1994 agreement on social protection for retired servicemen of the Russian Federation.”

http://assembly.coe.int/Main.asp?link=/Documents/WorkingDocs/Doc08/EDOC11746.htm

For those interested in pursuing this subject further, this could be a possible starting place.

Irena

It seems Mr. Graudins has an uncomfortable choice: either agree that the Russian military leaves Latvia or demolish the Victory Monument, thus feeling morally vindicated. What shall he choose?

The two documents - an agreement on social protection and an agreement on a complete withdrawal of armed forces - were signed on the same day - April 30, 1994. Ratified by the Parliament on Nov. 24, 1994. Both have been signed by President Guntis Ulmanis.

PS Found the text:

Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek Šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.

Tādā pašā veidā Krievijas Puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.

Are the Russians keeping their word?

spectator - 25 January 2010 06:40 PM

Are the Russians keeping their word?

You know, if the Russians aren’t keep their word, neither should we, right? If the Russian oppress their people, so should we, right? If the Russians are looking for a strong hand and czar, well, so should we?

How’d we get into the EU and Russia didn’t?

“Are the Russians keeping their word?” asks spectator?

If we’re still talking about mutual upkeep of war memorials and cemeteries, perhaps Augusta dels knows something about the whereabouts and condition of any Latvian ones in Russia.  I would imagine there must be Latvian soldiers (on both sides) buried in Belarus, which is not a party to the treaty.

ak

Why Latvia got in the EU and russkies did not ? EU did not realize that Latvia was infested by so many sorry little russkys.

There are times after reading the LOL forum that I’m left wondering how badly we mistreat and abuse our poor Russian minorities. How cruel can we get? We Latvians deny them their victory celebrations, their rights to freedom of expression, as it has been pointed out to us time and again. Latvians are insensitive and I hang my head in shame.

I wonder why we do not just open our borders wide and let the Russian-Latvians be reunited with their compatriots in Motherland Russia. One happy Russki mir!

On the other hand, I have wondered why no Russian-Latvian from the occupation period will speak up against Russia and tell them hands off, stay out of Latvia’s internal affairs. We too are Latvians! It has not happened individually not even to think en mass.

But, then behold pērkonis norūca and it knocks me back to my senses. Here is a Russian lady, more accurately a proud Russian-Latvian lady, Ludmila Sočņeva, who minces no hidden lyrics as she tells us all about the good Russians and the bad Russians. Besides, she is of the same mind as Lilita Klinkerte-Stāraste:

““SC” plāno, kā svinēt 65. uzvaras gadadienu pār fašismu. Es gribu uzsvērt, ka Latvijas vēsture ir sarežģīta un krieviem vairāk jādomā par to, kā 9. maijā jūtas latvieši. Nedomāju, ka 9. maija svinēšana nesīs kādu saskaņu, drīzāk – gluži pretēji.”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=71539

Cheers, Ivars

AK – I have read a number of articles over time where in Russia cemeteries and monuments of the local Russian victims are hopelessly neglected with weeds growing where one would least expect them. I don’t believe that Russia has its act together as the ruling powers need to first respect their own people. Only when Russia becomes a free country then consideration will be given to monuments and cemeteries that are for commemorating foreign nationals. From what I’ve heard Latvians have some memorials in the slave labor camps. However, these are not military type memorials.

Cheers, Ivars