Brava! Lilita Klinkerte-Stāraste. The roots of Latvian Power, as we have observed lately in various publications is starting to come alive despite an ineffective and corrupt political leadership in Latvia and inspite of Russki mir encroachment. Clearly Russki mir belongs on Russia’s side of the border where they can glorify and celebrate Russia’s history to their heart’s content.
~*~
Nepieciešama jauna Uzvaras pieminekļa koncepcija
Lilita Klinkerte-Stāraste, mākslas zinātniece
Trešdiena, 20. janvāris (2010) 09:00
Atklāta vēstule Ušakova kungam un Latvijas valdībai
Rakstu Jums atklātu vēstuli sakarā ar Jūsu Rīgas mēram neatbilstošo zemiski rupjo izrunāšanos domes sēdē, liegšanos atzīt Baltijas valstu okupāciju, necieņu pret barikāžu pasākumiem un gatavošanos vērienīgi atzīmēt «Padomju savienības uzvaru Lielajā Tēvijas karā».
Gribu Jums izteikt savas paaudzes (1944.g.) domas un izjūtas pret Sarkano armiju, kādas mūs pārņem, redzot 9.maijā ar ordeņiem dekorētos krievu militāristu veterānu un viņu pēcnācēju pūļus, kā arī paskaidrot šo negatīvo emociju cēloni.
Latvijā karš nebeidzās ar hitleriskās Vācijas sakāvi 1945.gada 8.maijā! Gluži pretēji – robežas uz Rietumiem tika hermētiski noslēgtas, sākās trešā okupācija, un Latvijas tauta no jauna tika pakļauta varmācīgam teroram.
Tagadējais Uzvaras laukums bija viena no vietām, kur pēckara gados pirms izvešanām pulcējās izvedēju mašīnas. Deportācijas atkārtojās ik pa laikam, pēc Maskavai vien zināma plāna, un savu apogeju sasniedza 1949.gada 26.martā. Padomju armija steidzās «atbrīvot» mūsu zemi no visiem «naidīgajiem elementiem», lai tās virsnieki varētu ieņemt viņu vēl siltos dzīvokļus. Taču cilvēki vairs nebija tik naivi un pēc 1941.gada izvešanām nevēlējās, ka viņus tik vienkārši «sakrauj vagonos» (PSRS drošības iestāžu terminoloģijā) kā kaušanai nolemtus lopus. Darbojās bezdrāts telefons, un latvieši mēģināja slēpties. Bet kur?
Mana māte šo drausmīgo laiku apraksta šādi: «Tu vēlies, lai ko pastāstu par izsūtīšanas laiku Latvijā. Tas ir nepatīkams uzdevums, jo esmu centusies šo laiku izdzēst no atmiņas. Mums bija ļoti jābaidās no izsūtīšanām, jo bijām bēguši no krieviem uz Vāczemi.. Tas notika stihiski. Kad jutām, ka aizved cilvēkus, tad daudzi mēģināja kur paslēpties. Kur gan mēs citur varējām mukt kā uz tuvējo Anniņmuižas parku, kur koku un krūmu saaudzis kā mežs. Visi krūmi bija pilni ar bēgļiem, ka čaukstēja vien. Cik reizes mēs slēpāmies mežā, to gan vairs neatceros. Mēs visi bijām tur – tu, tavs tēvs, vecāmāte un es.. Tas bija debesu brīnums, ka mūs neaizveda. Gandrīz visus manus radus izsūtīja.. Bet mēs laimīgi izglābāmies. Kāds mūs sargāja..»
Gribu Jums, Ušakova kungs, paskaidrot, ka nebijām nekādi noziedznieki un «fašisti», bet bijām gluži vienkārši – latvieši, un tāpēc mums bija jābaidās no izsūtīšanām. Tēvs, Kārlis Stārasts (1911–1996), tajā laikā studēja LMA tēlniecību (no iesaukšanas vācu armijā bija izvairījies), bet mana māte, Margarita Stāraste (1914), – grafiku.
Krievu militāristu ģimenē, kurā Jūs, Ušakova kungs, esat uzaudzis, bez šaubām par šīm tēmām nerunāja un iebrukumu Baltijas valstīs visādā veidā attaisnoja. Arī latviešu ģimenēs (Staļina laikā) par to nerunāja, bet citu iemeslu pēc, – lai pasargātu sevi un bērnus, cerot, ka tā viņi būs mazāk apdraudēti. Un tomēr… Izvešanas ainas iespiedās atmiņā uz mūžu mūžiem un izraisīja atbilstoši negatīvu reakciju pret Sarkano armiju, kas bija šo izvešanu īstenotāja.
Tie paši Padomju armijas veterāni, kas tagad 9.maijā maršē pa Rīgas ielām, pēc 1939.gada Staļina-Hitlera līguma, vairāk nekā pusē Eiropas izplatīja un nostiprināja noziedzīgo komunistisko terora režīmu. Vardarbības ziņā (deportācijas, izvarošanas, laupīšanas) Padomju armija vairākkārt pārspēja visas citas – gan savu ienaidnieku, gan sabiedroto – armijas. Ja kāds pret to mēģināja iebilst, – nonāca Gulagā (A.Solžeņicins), ja paklausīgi izpildīja pavēles, – tika apbalvots (Kononovs). Paradoksāls ir fakts, ka uzvarētājvalsts PSRS Otrajā pasaules karā uzturēja vēl daudz lielākas koncentrācijas nometnes nekā hitleriskā Vācija, kas eksistēja vēl ilgi pirms un pēc vācu koncentrācijas nometņu likvidēšanas! Padomju lāģeri pēc kara, aprīdami «svaigo preci» no jaunokupētajām Eiropas valstīm, sasniedza vēl neredzētus izmērus. XX gs. lielākā koncentrācijas nometne Eiropā atradās Vorkutā, bet pasaules vēsturē lielākā – Kolimā (Norman Davies, Europe at War 1939–1945. No Simple Victory)!
(To be continued ...)
