Sveiki!

Perhaps of interest to Latvian language readers is Ineta Ziemele’s off the cuff comments about the government’s proposed border treaty:

http://www.delfi.lv/archive/article.php?id=16659431&ndate=1169416800&categoryID=193

Ziemele, a professor of international law, is currently an ECHR judge.  A very brief cv / bio (in English): https://hrea.org/lists/hr-headlines/markup/msg02290.html

I mention her in particular because in the round table TV discussion that Irēna watched, Prime Minister Kalvītis at the end of the first hour specifically referred to Ziemele as having reviewed the proposed border treaty this month in his office with him and finding that it does not threaten Latvia’s legal continuity since 1918 – which was a key concern for everyone. She elaborates a little more about this in the interview.

Ziemele is quite well known for the years of scholarship she devoted to researching Latvia’s occupation and publishing the results, thus laying the groundwork for legal discussions in the international arena in the future.  Her moral and reasoned stance about the need for the government to address the repercussions of the occupation is admirable.

Posted below is a “Diena” article that she wrote a few years ago that outlined the considerations that need to be taken into account if in the future Latvia decides to ask Russia (as heir to the USSR) for compensation.

Visu labu,

Elizabete

* * *

Vai prasīt no Krievijas kompensāciju?
Ineta Ziemele, Dr. iur.

Atbildot uz jautājumu, vai prasīt kompensāciju no Krievijas, būtu jāņem vērā šādi juridiskie fakti. Krievija turpina Padomju Savienības personību starptautiskajās tiesībās, lai arī mazākā teritorijā. No starptautisko tiesību viedokļa Krievija nav nedz jauna, nedz cita valsts. Tā ir tā pati valsts, kas mums bija un ir kaimiņos gan 20.gados, gan šodien. Līdz ar to Krievija turpina būt atbildīga par visām tām saistībām un tiesību pārkāpumiem, kurus savā laikā uzņēmās Krievijas impērija vai Padomju Savienība. Pavisam nesen, piemēram, Krievija sāka atlīdzināt Francijai tās iedzīvotāju uzpirktās cara laika obligācijas. Tātad mēs runājam par pagājušā gadsimta pienākumu īstenošanu. Valstu savstarpējie pienākumi nekur nepazūd. Tāda ir tiesību sistēmas realitāte. Ir divi iespējamie izņēmumi. Pirmais izņēmums ir gadījums, ja valsts beidz pastāvēt — pazūd. Tomēr, kā rāda starptautisko tiesību prakse — to, kurā brīdī valsts pazūd, nemaz nevar tik ātri noteikt. Baltijas valstis de facto neīstenoja savas valstiskās funkcijas 50 gadu, bet starptautisko tiesību normas un process, izrādās, tās uzturēja pie dzīvības. Citiem vārdiem, tiesību subjekta definējums starptautiskajās tiesībās atšķiras no tā, kāds tas ir, piemēram, krimināltiesībās.

Otrais izņēmums ir tad, ja valstis brīvprātīgi atsakās no savām saistībām un savstarpējiem pienākumiem. Principā klusēšana, kādu to praktizē Latvija attiecībā uz Krievijas pienākumiem saistībā ar okupācijas seku atlīdzināšanu, pati par sevi vēl nenozīmē, ka Latvija no šīs prasības atsakās. Tomēr, ejot laikam, tas tā var tikt iztulkots. Jebkurā gadījumā šajās dienās notikusī viedokļu apmaiņa valsts amatpersonu vidū paceļ jautājumu: vai Latvijai oficiāli atteikties no savām tiesībām prasīt zaudējuma atlīdzību no Krievijas?

Šā komentāra virsrakstā izvēlētais jautājums sevī ietver pozīciju, ka Baltijas valstu okupācijas fakts bija nelikumīgs un ka tas tā arī pasaulē tiek saprasts. Tomēr prakse rāda, ka visās pasaules malās par Baltijas valstu likteņiem nav vispusīgas informācijas. Vēl vairāk, arī Eiropā politiskajā apritē trūkst precīzas juridiskas analīzes par šiem notikumiem. Līdz ar to jebkura saruna vai darbība, kas varētu tikt veikta sakarā ar Krievijas atbildības pieprasīšanu, būs jāsāk ar okupācijas nelikumības definēšanu un starptautiskās tiesībās atzītu pierādījumu atrādīšanu. Daļēji šo darbu ir sākusi no 2001.gada iznākošā Baltijas starptautisko tiesību gadagrāmata, kuras popularizēšanā varētu aktīvāk iesaistīties arī Latvijas vēstniecības.

Pieņemot, ka mums ir prasītājs — Latvija — un atbildētājs — Krievija —, ko nozīmē atbildība starptautiskajās tiesībās par šo tiesību pārkāpumu? Tā nozīmē nelikumīgas darbības pārtraukšanu. Tā nozīmē arī, ka maksimāli jāatjauno tā tiesiskā situācija, kas valdīja, pirms pārkāpums tika veikts. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka nevar atjaunot 1940.gada Latviju. Lai to izdarītu, Latvijai nāktos veikt rindu pēc 1945.gada pilnveidoto cilvēktiesību un mazākumtautību tiesību pārkāpumu, kas tikai traucētu iegūt starptautiskās sabiedrības atbalstu galvenajam mērķim — Krievijas atbildības īstenošanai. Līdz ar to valstu atbildības pieprasīšana šodien var notikt, tikai ņemot vērā patlaban nostiprinājušos starptautisko tiesību ietvaru, kura neatņemams elements ir cilvēktiesību ievērošana.

Pēdējā laikā izskanējušās viedokļu apmaiņās par Krievijas kompensācijas jautājumu ir minētas divas galvenās problēmas. Juridiskā — mehānisms, kā to darīt, nav skaidrs. Politiskā — vai ir vērts vēl vairāk tracināt Krieviju un tērēt laiku un enerģiju.

Pieejamos juridiskos mehānismus varētu iedalīt divās grupās: indivīdam pieejamie mehānismi un starpvalstu mehānismi. Šā komentāra autore izmēģināja vienu no indivīdam pieejamiem mehānismiem un var apgalvot, ka bez paralēlām darbībām starpvalstu līmenī un valdības atbalsta indivīdam to izdarīt nav viegli. Tomēr būtu vērts izanalizēt starptautiskās cilvēktiesību un atsevišķu ārvalstu nacionālo tiesu procedūras. Starptautiskā līmenī lielākā problēma ir laika jautājums.

Attiecībā uz starpvalstu mehānismiem varētu apspriest pie šādām grupām piederošu mehānismu lietderību konkrētās lietas ietvaros. Politiskie mehānismi ar juridisku iznākumu — Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja un Eiropas Parlaments. Kvazi juridiskie mehānismi — samierināšana un labie pakalpojumi, kuru ietvaros autoritatīva trešā puse izlemj divu pušu pretprasības, piemēram, ANO ģenerālsekretārs. Var arī šajā kontekstā pievērsties 1992.gada EDSO Samierināšanas un arbitrāžas konvencijai. Juridiski saistošie mehānismi — arbitrāža, kā arī Starptautiskā tiesa uz divpusējas pušu vienošanās pamata. Izņemot ANO ĢA un Eiropas Parlamentu, visas citas procedūras prasītu Krievijas piekrišanu šādai strīda risināšanai.

Viena neliela iespēja, kas Latvijai burtiski iekrita klēpī, saistījās ar lietas Slivenko pret Latviju sprieduma izpildi, kad, ziņojot EP Ministru komitejā, valsts varēja pievienot deklarāciju savam ziņojumam par to, ka, lai arī valsts pilda konkrēto spriedumu, tas nenozīmē Latvijas okupācijas rezultātā Latvijā esošā PSRS karaspēka kareivju, virsnieku un ģimenes locekļu uzturēšanās likumības atzīšanu. Precedentu šādai praksei radīja Turcijas paziņojums sakarā ar 1996.gada Loizidou sprieduma izpildi.

Jebkurā gadījumā, neskatoties uz vairākkārt izskanējušiem apgalvojumiem, šajā komentārā tiek apgalvots, ka dažāda rakstura mehānismi un procedūras ir pieejamas Latvijas—Krievijas strīda risināšanai. Tomēr uzreiz ir jāuzsver, ka jebkurš starptautisks process prasa milzīgu sagatavošanās darbu.

Cita lieta, vai ir politiski pareizi un gudri kaut ko tādu uzsākt šajā valsts attīstības stadijā? Šā komentāra autore neapņemas vienpersoniski atbildēt uz šo jautājumu. Vienīgais, ko var pateikt šajā brīdī, ir tas, ka valdībai būtu vismaz vērts organizēt visu minēto mehānismu analīzi speciālistu lokā, lai varētu prognozēt iespējamos rezultātus, plusus un mīnusus. Katrā ziņā situācija valstī un pasaulē ir mainījusies un šo diskusiju rezultāts varētu būt cits, kā tas ir bijis kādus gadus agrāk.

Viens gan ir skaidrs — kompensāciju pieprasīšanas jautājums ir jāskata Latvijas ārpolitikas un drošības plašākā kontekstā. Viena no raksturīgām šā konteksta iezīmēm ir sistemātiskā un labi organizētā Krievijas kampaņa pret Latviju dažādos forumos. Līdz ar to pastāvīgais Latvijas ārpolitikas darba kārtības jautājums ir par to, kā atspēkot šo kampaņu. Līdz šim pārsvarā ir praktizēta aizsargāšanās taktika. Ja ārpolitikas veidotājiem ir vēlēšanās kļūt proaktīviem un uzbrūkošiem, tad aktīva kompensācijas jautājuma risināšana ir acīmredzams veids, kā to darīt.

Nobeigumā neliels komentārs par visu to cilvēku tiesībām, kuri paši un kuru ģimenes locekļi cieta nelikumīgās deportācijās vai gāja bojā izsūtījumā. Protams, pamatbildība gulstas uz tām Krievijas institūcijām, kuras ir PSRS Iekšlietu ministrijas mantinieces. Tomēr arī Latvijas valdībai ir pienākums savu iespēju robežās dažādos veidos sekmēt, lai vismaz mūža nogalē šie cilvēki sajustu, ka kāds iestājas par viņu cilvēcisko cieņu un taisnību.

Šis jautājums nevar būt nevienas politiskās partijas monopola jautājums. Tas ir tautas un valsts pašcieņas jautājums. Kā rāda pasaules prakse, neviens nav spējis okupācijas traumu vienkārši atstāt pagātnē. Agrāk vai vēlāk ar to ir jātiek galā, lai tā nevajātu nākamās paaudzes.

***

Ineta Ziemele, Dr.iur. (Kembridžas universitāte), RJA profesore starptautiskajās un cilvēktiesībās; Lundas universitātes R.Vallenberga institūta viesprofesore (Zviedrija)

***

Raksta autore vairākus gadus veltījusi Latvijas okupācijas jautājuma starptautiskajās tiesībās izpētei, kā arī kopš 1997.gada popularizējusi pētījuma rezultātus starptautiskās publikācijās. Šā darba gala produkts uz aptuveni 500 lpp. tiks publicēts Holandē 2005.gada sākumā ar nosaukumu Valstu turpināšanās un pilsonība starptautiskajās tiesībās: Baltijas valstis un Krievija. Pagātne, tagadne un nākotne starptautisko tiesību ietvaros.
Publicēšanas datums: Otrdiena, 2004. gada 19. oktobris.
Rubrika: (2. lpp.)

Another opinion:http://www.vip.lv/LPRA/loeber2.htm

I still think that there is no need to rush
any deals with ruskis.
The swedes like it and so do the yanks.
Can’t be too good for us.
The long lines at the border crossing
need to be addressed differently.
Better roads and some kind of civilised
facilities would help.
Letts not do it!

pete

I just got back along the empty, suddenly icy roads of Latgola from a little village that bears the charming name Naudaskalns (Money Hill; it’s really a clump of houses, a Spartan shop and kafūzis and a sagging khrushchovka), just south of Balvi, where a journalist friend and I met with Leontīns Vizulis, the chairman of the Abreniešu asociācija. He calls himself a lauķis, but he is from that dying breed of very well-read, very well-spoken, very well-educated peasants of impeccable virtue (personally, I think that vanishing but still present /and I mean that even unto the Buddhist sense/ class is one of the coolest things about our country.

Often miscalled an extremist, Vizuļa kungs is actually quite the moderate realist—there is no chance whatsoever that Russia will return Abrene, Russia not being ready for democracy and being historically devoted to stealing and occupying. The association of those who are from there or lived or worked there (which is dwindling rapidly in both activity and membership—their board of directors consisted of two people from each former civil parish in the mid-‘Nineties, but half the board has died) has very modest demands: care for the historical truth (e.g., emphasis on recognition of the occupation and the facts of the area’s annexation, the recognition of which he recognizes is out of the question for Russia—but necessary for Latvia /if not its current leaders/ and Europe, and the European Union), easing the visa procedure so that people can care for family graves (something Vizuļa kungs actively did all by himself in the early ‘Nineties), and compensation not just for the land but also for the structures upon it. He would like to see some lawsuits in Strasbourg, but he is very well aware of how people react to inconvenient real people with real problems in our lovely land—the powers that be don’t even bother to answer letters. Māris the Yachtsman couldn’t fork over Ls 1000 to help the association get off the ground when he was Prime Minister, and trying to get a banner emblazoned with the gorgeous coat of arms of the lost town and district, for which he has very carefully made drafts, so that it might fly at the unveiling of the monument in Balvi… nu, neies krastā, ja ne pa blatam?

Vizuļa kungs doesn’t want Abrene back, or at least not now, and he knows of no abrenieši who dream of getting it back in the actual sense—if it was decolonized and cleaned up, if Russia learned to behave, etc., maybe so. Those who scraped out an existence in Latvia after being driven from Abrene by methods that included hauling “the kulaks” out of their homes on a night like this and dousing their naked bodies with water are glad not to be on that side of the fence. Foremost in his mind, too, are the forty-five soldiers who died in the battle for Pytalovo, which didn’t exist even as a village until after it became a part of Latvia—it was a train station, a junction, and a few shacks, not a town.

Bielenstein oft invoked (he received tsarist medals for his studies of where and what the Letts were, though some here probably know that he was, er, not exactly a lover of Latvian nationalism even in its pre-political incarnation)—Bielenstein knew very well that people in what became Abrene spoke Russian by day and Latvian by night, to avoid persecution, in the 19th C. Even Transnistria was alluded to—Vizuļa kungs is well aware of Russia’s nature, i.e, that its primary characteristic is stealing from its neighbors, most of Russia consisting of spoils. Like Pēteris Briedis and myself, he doesn’t for a moment believe that wonderful things will happen once the border is settled—Russia has never observed a treaty it signed with Latvia, violating the 1920 treaty whilst the ink was still wet. His main concern is continuity—unless a sentence confirming our continuity is inserted, Putin or his replacement will shortly explain that this document means that we are not the Republic. He thinks we need a referendum, but he is quite cognizant of how difficult it is to hold one in Latvia: “Why exactly is our constitution so complicated?”

My wife’s heaviest impression was—this man calls himself a peasant, yes, and you see him on the stairs of this collapsing building and you realize that he is far less a peasant, and far better a peasant, than a “gentleman” as crude as __ (okay, so she said Šlesers, who changes flight plans to Dubai for personal reasons and rents the House of the Black Heads for his private parties). You see it in everything about him, in how he speaks and in his piles of carefully annotated books.

Vysu lobu,
/P

What a trip…...man, i got goosebumps
all over visualising the scene,
similar to which i have seen….
not that far east.
The border of Latvia is where it was
marked in ‘22 treaty and nowhere else.

Teevzemieshi have decided not
to vote with Taukmuuljiem.
Cuukmen will probably get the vote,
but he may need the bees…....

What a mess…..

 

pete

Had to make a correction of the
treaty timing.
1920 is the year. It was ratified later,
i think 1923 or so.
Found this while reading all of the links
and googling around:

http://david.national-anthems.net/lv.htm

Enjoy!

pete

Vizuļa kungs the peasant inquires:

“Why exactly is our constitution so complicated?”

Our consitution is not complicated. What is complicated is Profesors Kirhenšteins’ and El Koronel Blimp’s and Scourge’s notion that 3JTTM/FTLS will bring democracy to the mutts of Rezekne.

Tarmo the Nordic {sic} a.k.a. Gelge W. Twigg {sic} a.k.a. El Subcommandante {sic} a.k.a. You Heathen Rabbi {sic}, let’s all chill with due respect to all our participants {sic}

How fortunate for you, Peteri, this visit to Naudaskalns, meeting with Vizula Kungs.

My grandfather’s grave is just a few kilometers beyond the border, Ritupe’s mala.  And not far from there, is Skangali, where my mother was born and raised.  She managed to go back there once on one of her visits to Latvia to see the old homestead, or whatever is left of it—jau iegrimusi zeme.

From 1942 to 1944 she worked in Abrene, darbas parvalde.  I noticed the photos of Abrene (Pytalovo) on your website.  Of course, I am unable to identify any of the buildings, but what particularly caught my eye was the shot of that red orthodox church; as if it just sprouted up from the ground, in the middle of these wild, field flowers, weeds.  When I told her about it she said she thinks that that is the church where she and my father were married—so long ago.  I’ll have to show her these photos, I’m sure it’ll be interesting for her.

Irena

Paldies, Irēna! If she can say anything about any of the pictures, it would be great to add a little info to any of them; there aren’t too many photographs around that I’ve been able to find. The Pytalovo site barely mentioned “bourgeois” Latvia a year or so ago, so it’s very nice to see that they’ve added stuff since—interestingly, they’ve also kept one of the six horseshoes that symbolized the town (in the upper left hand corner of their site). The symbol of the apriņķis was three flax blossoms. Klubs-415, the far right youth group, has published some old photographs as postcards, but these are better.

I just found out exactly where Abrene was signed away by the Latvian SSR “government”—I knew the meeting took place in Daugavpils (Rīga hadn’t been recaptured yet), but it turns out to have been held very near my house. Unfortunately, there is something wrong with my camera at the moment…

Vysu lobu,
/P

From The Baltic Times, for educational purposes only—

Parliament sends border treaty bill for approval

Jan 25, 2007
By TBT staff

RIGA-Parliament has sent the bill on authorizing the Cabinet of Ministers to sign the Latvian-Russian peace treaty – without an explanatory declaration - to the foreign committee for approval. The bill, which was proposed by the ruling People’s Party, was initialled in 1997.
The decision was passed 68 votes against 24.
Three coalition parties – People’s Party, Latvia’s First Party and Latvia’s Way election bloc, the Greens and Farmers Union, except for one lawmaker, the opposition leftist Harmony Center and For Human Rights in United Latvia supported the decision, while the opposition New Era party, the nationalist alliance For Fatherland and Freedom/LNNK and Visvaldis Lacis from the Farmers Union were against the decision.

During the debates, foreign committee head Andris Berzins (LPP/LC) called on lawmakers to support sending the bill to committees and reflected on the border treaty’s progress since 1997, when Latvia tried all possible ways of getting the treaty signed. The declaration that was adopted in 2005, and Russia’s response to it, Berzins said, shows that Russia has not changed in the past 10 years, leaving only one option for Latvia.

“The agreement can be signed only if both parties want it,” said Berzins.
New Era lawmaker Sandra Kalniete said she believes that the project’s sole aim is to make Parliament take up part of the responsibility, but “the constitution has been violated.”
“Neither Parliament, nor the government has the right to violate Latvia’s constitution,” said Kalniete, adding that a referendum should be held on the issue.

Foreign Minister Artis Pabriks from the People’s Party said that he was not entitled to judge whether the Constitution had been violated, as he was not a lawyer. In order to clarify whether a violation occurred, the Constitutional Court should be asked to evaluate the law.
Pabriks said that, according to Latvia’s legislation, it is not possible for the Constitutional Court to assess a bill. Therefore, there are only two possibilities left – to do nothing or move forward, taking into account that somebody might file a law to the Constitution Court.

“We believe this to be the only possible way,” said Pabriks.
Based on the law on the sovereignty of the Republic of Latvia, adopted by the Latvian Supreme Council on Aug. 21, 1991, and the internationally recognized continuity of Latvia’s sovereignty, Parliament can legally authorize the Cabinet of Ministers to sign the border treaty with Russia, initialled on Aug 7, 1997, without attaching any explanatory declaration.
The Latvian-Russian border treaty, which has remained unsigned for years, was finally scheduled for signing in May 2005. However, shortly before the planned date, the government adopted a unilateral explanatory declaration to the treaty. The declaration contained a reference to the 1920 Latvian-Russian Peace Treaty under which Abrene County (now Pytalovo) belongs to Latvia.

The government said the declaration was meant to solve contradictions in the Latvian Constitution as regards Abrene County, which used to be a Latvian territory when the constitution was first adopted in the 1920s. Russia interpreted the declaration as a territorial claim and refused to sign the border treaty.

http://www.baltictimes.com/news/articles/17223/

Here’s an outstanding article on the subject by Peteris Vinkelis in Politika.lv:

CATCH 22

Pēteris Vinķelis, Mg.psych., http://www.politika.lv
25. janvāris 2007 22:06
 

Esošās Latvijas-Krievijas robežas apstiprināšana, atbrīvošanās no ilūzijām par Krieviju un pievēršanās būtiskiem Latvijas attīstības jautājumiem būtu labs nācijas politiskās veselības tests.
20.gadsimta literatūras klasiķa Džozefa Hellera romāna Catch – 22[1] galvenais varonis ir kāds amerikāņu lidotājs Otrā pasaules kara laikā, kurš atrodas absurdā noslēgtā lokā. Viņš grib tikt atbrīvots no pienākuma piedalīties kaujas lidojumos. Lai to panāktu, lidotājam ir jāsaņem no ārsta oficiāls atzinums, ka viņš ir psihiski nepieskaitāms. Bet saskaņā ar militāro birokrātu izdotajiem priekšrakstiem neviens pie prāta esošs cilvēks nevar vēlēties piedalīties kaujas lidojumos, jo tie taču ir tik bīstami. Tātad, pieprasot atļauju nepiedalīties kaujas lidojumos sakarā ar savu neprātu, lidotājs vienlaicīgi pierāda, ka viņš ir pie pilna prāta un tādēļ nevar tikt atbrīvots no pienākuma piedalīties kaujas lidojumos. Un otrādi — katrs lidotājs, kurš piesakās kaujas operācijām, ar to pašu automātiski apliecina, ka viņš nav psihiski normāls un tādēļ nekvalificējas dalībai kaujās.

Latvijas politiķi un diplomāti, kuri vēlas beidzot apstiprināt valsts robežu ar Krieviju, savā ziņā ir līdzīgā situācijā. Viņi mēģina atbildēt uz jautājumiem, kas tad ir primārs — ola vai vista. Satversmes zīmju gudrie tulki — gan neatkarīgi, gan sekojot konjunktūrai — mēdz nonākt pie pilnīgi pretējiem secinājumiem. Turklāt loģiskās pretrunas šķiet esam ne tikai juridiskas (vispirms likums/referendums vai arī vispirms līgums), bet arī sabiedriskas un politiskas (ir milzīgs sabiedriskais pieprasījums pēc robežlīguma un vienlaicīgi tā nepieciešamības noliegums, it kā ir saprotama vajadzība vienoties ar Krieviju un vienlaicīgi nevēlēšanās to akceptēt).

Ilgstoša dzīve šādās pretrunās draud ar apziņas sašķelšanos vai “politisku šizofrēniju”. Kā gan no tās lai izvairās? Izeju no šķietamā strupceļa nav iespējams atrast vispareizākās juridiskās atbildes meklējumos. Šī atbilde acīmredzot nav atrodama bezgalīgā dažādu juristu dažādā laikā izteiktu viedokļu analīzē. Ir jātiek ārā no tradicionālo dilemmu uzliktajiem rāmjiem un jāpaskatās uz situāciju no citas puses.

Diskusija bezgalīgi riņķo ap jautājumiem:

Abreni atdot vai neatdot? Nākotnē atgūt vai neatgūt? Latvijai to vajag vai nevajag? Ir vai nav latviešu vēsturiskā zeme? Attiecības ar Krieviju uzlabot vai neuzlabot? Kompensācijas pieprasīt vai nepieprasīt? Tagad vai pēc n gadiem? Ir vai nav apdraudēta Latvijas turpinātība/nepārtrauktība/esība?
Līdzās sirsnīgām rūpēm par nākotni šajos jautājumos jaušama arī savstarpēja rēķinu kārtošana un gatavošanās turpmākām partiju politiskās sāncensības sērijām.

Varbūt varam šo jautājumu vietā uzdot dažus citus jautājumus?

Cik daudz politiskās un cilvēciskās enerģijas tuvākajos desmit gados tiks iztērēts, turpinot apspriest šo lietu, un pie kādiem jauninājumiem tajā vispār ir iespējams nonākt?
Vai “vispareizākās” atbildes atrašana sekmēs progresu kaut vienā jautājumā , kas ir valsts un sabiedrības attīstības svarīgāko lietu pirmā desmitniekā?
Vai ilgstošās turpmākās mocībās ap robežlīgumu “Abrene” nekļūs par simbolisku nācijas politiskās šizofrēnijas dzinējspēku?
Atbildes uz tiem, iespējams, palīdzētu pacelties pāri juridiskās tehnikas detaļām un mierīgi aizvērt vienu Latvijas jaunāko laiku vēstures lappusi.

Romānā “Catch – 22” amerikāņu kara lidotājs pārrauj absurda loku, dezertējot no armijas un aizlaižoties uz neitrālo Zviedriju. Latvijas premjeram tādas iespējas nav. Bet viņam ir iespēja rīkoties saskaņā ar veselo saprātu, izskaidrot to līdzpilsoņiem un pārliecināties, ka arī viņiem tas nav svešs.

Esošās robežas apstiprināšana, atbrīvošanās no ilūzijām par Krieviju un pievēršanās būtiskiem Latvijas attīstības jautājumiem būtu labs nācijas politiskās veselības tests. Pat ja tas beigās prasītu tādu daudz spēka paģērošu pārbaudes procedūru kā tautas nobalsošanu.

* Ar terminu Catch-22 apzīmē pretrunīgu, absurdu situāciju, kurai iekšējās loģikas trūkuma dēļ nav iespējams panākt risinājumu.

Vinkel is full of beans. Obviously, not
enough energy has been spent on solving
the border situation, not an excessive
amount at all.
No deal is the best deal…...

ps. PA Brick keeps saying that it would
not be possible to hold a referendum on
this border deal. I think that he’s
full of beans too.
We can wait for the next Saeima election
and do it all at once…..or would
that be too easy…...

Un te ir viens tikpat iteresants viedoklis:
 

Šī lapa izdrukāta no DELFI portāla
Adrese http://www.delfi.lv/archive/index.php?id=16702230

Endziņš: robežlīguma lietā iespējama bezizeja

LETA
26. janvāris 2007 11:56
 

Aivars Endzinš
Latvijas un Krievijas robežlīguma lietā iespējama bezizejas situācija, intervijā laikrakstam “Biznes&Baltija;” brīdinājis Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētājs Aivars Endziņš.
Viņš norādījis: 99% ir iespējamība, ka lieta par robežlīguma parakstīšanu nonāks ST. Tāpēc pēc būtības Endziņš attiecīgos dokumentus nekomentēs, lai neietekmētu kolēģus, kuriem tie būs jāvērtē.

Vairākas Saeimas frakcijas paziņojušas, ka plāno apstrīdēt robežlīgumu, norādījis ST vadītājs. Tiklīdz līgums tiks parakstīts, vēl pirms ratifikācijas, tiks iesniegta sūdzība konstitucionālajā tiesā. “Patlaban viedokļi ir diametrāli pretēji. Tāpēc tiesai būs jānorobežojas no šīm kaislībām un līgums jāvērtē no juridiskā viedokļa. Tas ir ļoti nopietns darbs,” skaidrojis Endziņš.

Atbildot uz jautājumu, kas notiks, ja ST konstatēs līguma neatbilstību pamatlikumam, Endziņš minējis, ka valdībai būs jādenonsē līgums.

“Tā, bez šaubām, ir problēma. Tādā gadījumā jālabo Satversmes 3.pants, lai novērstu pretrunas. Taču, lai mainītu Satversmes 3.pantu, nepieciešams referendums. Pozitīvam rezultātam “par” jānobalso vairāk nekā pusei pilsoņu, kam ir balsstiesības,” uzsvēris ST priekšsēdētājs.

Tomēr, ja nebūs kvoruma vai pilsoņi nobalsos “pret”, “radīsies pata situācija”, akcentējis Endziņš.

Jau ziņots, ka Saeima ceturtdien nodeva izskatīšanai komisijām likumprojektu par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu.

Par likumprojektu nobalsoja 68, bet pret - 24 deputāti.

Premjera Aigara Kalvīša (TP) skatījumā valsts tiesiskā nepārtrauktība tiks nodrošināta, robežlīgumā atsaucoties uz 1991.gada 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, uz kuru, atzīstot Latvijas neatkarību, 1991.gada 28.augustā atsaucās Krievija.

Likumā norādīts, ka tas pieņemts, “apzinoties savu atbildību tautas priekšā, ņemot vērā 1990.gada 4.maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, 1991.gada 3.marta Vislatvijas tautas aptaujas rezultātus un to, ka 1991.gada 19.augustā PSRS valsts apvērsuma rezultātā ir beigušas pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas un nav iespējams realizēt 1990.gada 4.maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 9.punktu par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā”.

Šajā likumā noteikts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversme. “Līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā padome. Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi,” teikts likumā.

Būtiski, ka šajā likumā ir atsauce uz 4.maija deklarāciju, kurā ir atsauce uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu, ko uzskata par būtisku Latvijas tiesiskās pēctecības saglabāšanas garantiju.

Savukārt pēc ārlietu ministra Arta Pabrika (TP) vārdiem, ja Latvija pieprasītu Krievijai atdot Abreni, mūsu valsts “nokļūtu izolācijā un nesaņemtu citu valstu atbalstu”. Latvijas līdzšinējā nostāja bijusi tāda, ka mēs neuzturam prasību par Abrenes atgūšanu, atgādināja politiķis.

Debatēs pret robežlīguma noslēgšanu pašreizējā variantā iestājās apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (TB/LNNK) frakcijas vadītājs Māris Grīnblats, kurš uzsvēra, ka ne ar kādiem taktiskiem apsvērumiem nav attaisnojama sasteigta un Latvijai neizdevīga robežlīguma slēgšana ar Krieviju, kas “faktiski ir okupācijas seku daļēja legalizēšana”.

“Tā ir īpaši nepatīkama, zinot Krievijas ārpolitikas impērisko ievirzi, kas agri vai vēlu var atkal pārvērsties par dažāda veida prasījumiem pret Latviju,” norādīja politiķis.

Grīnblats arī pauda neizpratni, kādēļ valdība līdz šim starptautiskos līgumus ir parakstījusi bez Saeimas ziņas, taču šajā jautājumā prasa Saeimas pilnvarojumu.

Savukārt Ārlietu komisijas vadītājs Andris Bērziņš (LPP/LC) uzsvēra, ka šis ir mēģinājums izkustināt no vietas vairāk nekā desmit gadus vecu valdības apstiprinātu un parafētu likumprojektu. “To var uzskatīt gan par vēlmi noskaidrot Saeimas attieksmi pret likumprojektu kā tādu, bet vēl vairāk par vēlmi - noskaidrot deputātu atbalstu iespējamai līguma ratifikācijai,” sacīja Bērziņš.

Par līguma nodošanu komisijām balsoja visas Saeimas frakcijas, izņemot TB/LNNK, partiju “Jaunais laiks” un deputāts Visvaldi Lāci (ZZS).

Sveiki!

„PA Brick keeps saying that it would not be possible to hold a referendum on this border deal.”

The Satversme is crystal clear that a referendum cannot be held that asks whether voters approve the border treaty with Russia, since this would be a violation of clause 73 of the constitution, which prohibits voters from determining international treaties (as well as laws related to the budget, taxes, bonds, import/export, railroad tarrifs, armed forces drafts, and declaring war, peace or a state of emergency, etc.). „Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.”

The bone of contention concerns clause 3: „The territory of the Latvian State is composed of Vidzeme, Latgale, Kurzeme and Zemgale, within borders fixed by international treaties.”  („Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.”)

Those who oppose the border treaty maintain that since the 1920 treaty with Russia was signed prior to Latvia adopting its constitution on February 15, 1922, the eastern border was fixed and the Satversme will have to be changed if Latvia signs the proposed border treaty with Russia, since Latvia’s territory would shrink as a result.  (See Sandra Kalnietes’ article - http://www.jaunaislaiks.lv/news.php?id=81&news_id=371)  There may be other cogent arguments that I haven’t seen.

On the other side – Prime Minister Kalvītis on Domburs’ Kas notiek Latvijā TV program gave a high level outline of his legal argument:  After the constitution was adopted, Latvia signed border treaties with Lithuania and Estonia (among others) which ceded territory that had been part of Latvian provinces while it was part of the czarist empire.  (By the way, Latvia also gained territory from Lithuania.)  If our founding fathers had believed that the borders of the provinces were immutable, then someone in the contentious Constituent Assemby (Satversmes Sapulce) would have brought this up during debates.  There was ample opportunity since it wasn’t a secret that Latvia was ceding (and gaining) territory while the government negotiated the borders and the Assembly was debating the soon-to-be-adopted constitution.  Still - this never happened.  Hence, Kalvītis maintains that the proposed border treaty with Russia is not a violation of the spirit of the 3rd clause of the Satversme.

Those versed in constitutional law – Ineta Ziemele, whom I mentioned a day or so ago, and the former head of the Constitutional Court, Aivars Endziņš, who Pete cited above – agree that the only agency that has the right to determine how narrowly or broadly to interpret clause 3 is the Constitutional Court.  What may occur is 1) the treaty is signed, 2) those opposing it, file a suit with the Court, 3) the Court rules.  If the Court concurs with Kalvītis’ interpretation, that’s the end of the matter – the treaty is valid and the constitution remains unchanged. 

However, if the court finds in favor of those who oppose the treaty, then a referendum needs to be called to change the Constitution.  Half of all voters plus one vote are needed to change this particular clause.  In this second scenario, it’s not clear what happens if the voters don’t vote to change the Satversme – or as Endziņš nicely put it: “radīsies pata situācija.”

It’s also worth noting that at least three of the recently appointed judges to the Constitutional Court (and possibly a fourth that’s yet to be appointed) lack any experience in constitutional law.  There are seven judges total in the court.

Visu labu,

Elizabete

PS As already mentioned, other arguments may already exist or arise next Thursday when Saeima begins its debates.  So, the point(s) of contention may change.

Interesting thread, about time.

Letts say latvia gave up on the border She has now, as some say She should on Abrene. (silence enters the crowd of forsakers) My forefathers graves are receiving flowers, why should I care about my brethren who has…

Ah, it’s the moral deal you see, you cannot deny your hypocrisy. FOR you too will also be forsaken as it is told throughout history. Remember the old saying,“what comes around goes around”. Why would anybody stick up for you in the foreseeable future if you do not stand up for your OWN now?

Stand-up for those who cannot stand-up for themselves, do not forsake your ancestors, honour them with your courage, your resolve against ALL odds.

My name is Darrell Owen Abolit(DOA)and I am proud to be of latvian descent, proud to be from a people who perservered against all odds.

Abrene has this same desire, right is might afterall. Latvia has a solid foundation, is standing on the moral highground.
Who in their right mind would ever relieve themselves of such sacred (moral)highground and expect to get ahead in the world?

On a lighter side or maybe not, with the earth warming Latvia is going to need every inch inland.

All the best my moral friends.

DOA

Dead On Arrival wrote:

>Who in their right mind would ever
>relieve themselves of such sacred
>(moral)highground and expect to get
>ahead in the world?

Latvia abandoned its moral high ground when it acquiesced in the Iron Lady’s decision to take on a leadership role in the Coalition of the Willing.

>On a lighter side or maybe not, with the
>earth warming Latvia is going to need
>every inch inland.

It is also going to need the City on the Hill, whence hails El Koronel Blimp and Profesors Kirhenšteins, not to mention Scourge and Yours Truly, Tarmo the Nordic {sic} a.k.a. Gelge W. Twigg {sic} a.k.a. El Subcommandante {sic} a.k.a. You Heathen Rabbi {sic}, let’s all chill with due respect to all our participants {sic}

That was really an excellent up to date summary, Elizabete!  But this last about 3, possibly 4 judges out of 7 lacking any experience sounds positively dismal!  How could this be?!

In the meantime the latest news about pickets, rallies.  Not a TREMENDOUS turnout, but several hundred:

Irena
..................................................

Daži simti cilvēku protestē pret ieceri noslēgt Latvijas-Krievijas robežlīgumu

LETA
27. janvāris 2007 15:14

Sestdien pie Okupācijas muzeja pulcējās daži simti cilvēku, kas protestēja pret valdības iecerēto Latvijas-Krievijas robežlīgumu, ar kuru valsts atsakās no pretenzijām uz Abrenes teritoriju, kā arī neiekļauj atsauci uz 1920.gada Latvijas- Krievijas Miera līgumu.

Protesta akcijas organizētāji uzstājās ar runām, kurās kritizēja valdības nodomus.

Reklāma

Pasākumā piedalījās arī politiķi, piemēram, partijas “Jaunais laiks” Saeimas frakcijas vadītāja vietnieks Kārlis Šadurskis, kurš uzsvēra, ka demokrātija valstī tiek grauta soli pa solim un minētais lēmums ir pirmais solis uz diktatūru.

“Šobrīd pierādās senais teiciens - ar netīrām rokām nevar labus darīt. [Aigara] Kalvīša (TP) valdība ar negodīgiem līdzekļiem ieguvusi varu 9.Saeimas vēlēšanās, tagad negodīgi to arī izmanto. Valdība gatavojas uz nopietnāko Satversmes pārkāpumu - valsts teritoriju nelikumīgu atdošanu,” norādīja Šadurskis.

Runātāji arī norādīja, ka pašreizējiem valdības pārstāvjiem vajag “nopietni apdomāt, ka var pienākt laiks, kad viņus sodīs par valsts nodevību.”

Protestētāji dziedāja patriotiskas dziesmas un sildījās pie improvizēta ugunskura.

Kā novēroja, daļa cilvēku nepameta protesta akcijas vietu arī pēc tam, kad protesta akcijas organizētāji, paziņoja par pasākuma beigām un aicināja visus izklīst.

Kā ziņots, šis pasākums ir turpinājums akcijām, kas vērstas pret valdības iecerēto Latvijas- Krievijas robežlīgumu, ar kuru valsts atsakās no pretenzijām uz Abrenes teritoriju, kā arī neiekļauj atsauci uz 1920. gada Latvijas- Krievijas Miera līgumu.

Jau ziņots, ka 18.janvāra rītā organizācija “Visu Latvijai!” sadarbībā ar “Klubu 415” katram Saeimas deputātam piešķīra bukletu ar norādi uz LR Krimināllikuma 83.pantu, kas paredz atbildību par aicinājumu mainīt valsts robežu vai šīs darbības organizēšanu.

25.janvāra rītā notika partijas “Jaunais laiks” organizēts pikets pie Saeimas, kurā piedalījās “Visu Latvijai!”, “Klubs 415”, Rīgas politiski represēto biedrības, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības un citu organizāciju pārstāvji.
LETA

English version:

Protest rally against signing Latvian-Russian border agreement held at Occupation Museum

RIGA, Jan 27 (LETA) - A protest rally against signing of the Latvian-Russian border agreement, with which Latvia would cede its former territory of Abrene to Russia, was held outside the Latvian Occupation Museum in Riga today.

Overall, several hundred people were participating in the demonstration. New Era’s parliamentary group deputy head Karlis Sadurskis, who was also present, said that the government’s decision to sign the border agreement in its current form by “unlawfully giving away a state territory” was “the most serious violation of the Constitution” and “the first towards dictatorship”.

People were also protesting against the fact that the border agreement excluded any reference to the 1920 Latvia-Russia Peace Treaty - a cornerstone of the state’s legal continuity.

The protestors criticized the government’s actions and sang patriotic songs around an improvised bonfire. Many of them were reluctant to leave, even after the rally’s organizers announced that the meeting was over and urged the crowd to disperse, LETA observed.

As reported, with 68 votes “for” and 24 - “against”, Saeima decided Thursday to forward to committees for review a bill on authorizing the Cabinet of Ministers to sign the Latvian-Russian border agreement that was initialed on August 7, 1997.
Aila Ādamsone LETA